Etnogrāfiskas vērtības trimdā
Dodoties bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, cilvēki domāja ne tikai par dzīvībai nepieciešamo. Daudzi paspēja paņemt līdzi arī kādu īpašu priekšmetu ar dziļu personisku nozīmi – simbolisku lietu, kas atgādināja par mājām, ģimeni un tēvzemi.
Dažreiz tās bija arī etnogrāfiski nozīmīgas lietas, kas ne tikai pārstāvēja Latvijas kultūru, bet arī liecināja par konkrētu novadu tradīcijām, tērpu un amatniecības stilu. Nonākot mītnes zemēs, šiem priekšmetiem tika piešķirta vēl lielāka nozīme. Tie kļuva par autentiskām liecībām – glābtiem artefaktiem no okupētās Latvijas, kas saglabā senās, unikālās kultūras pēdas. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daļa šo vērtību atgriezušās dzimtenē. Šodien vairākas no tām glabājas muzeja “Latvieši pasaulē” krājumā.
Līna Pužaks (1904–2004) dzima un auga Ovišos (tolaik Sarkanmuižas pagastā, mūsdienās Ventspils novada Tārgales pagastā). Jaunībā Līna palīdzēja sava tēva māsai Grietai Ādamsonei (dz. Pužaks) ķemmēt matus, jo Grietai bija triekas skarta roka. Pateicībā par palīdzību Grieta uzdāvināja Līnai šo saktu. Šādas greznas Kurzemes saktas tradicionāli tika glabātas ģimenēs un nodotas no paaudzes paaudzē. Uz saktas aizmugures ir ieraksts „Puzhaks Meita Grieht.1862″. Iespējams, ieraksts veikts par godu Grietas derībām, tomēr pati sakta, visticamāk, ir vēl senāka.
Līna ar vīru Nikolaju Voicechovski un meitu Noru dzīvoja Viesītē. 1944. gadā jūlijā ģimene bēga no tuvojošās kara frontes un ar vilcienu devās uz Līnas vecāku mājām Ovišos. Oktobrī Līna ar ģimeni bēga tālāk, izbraucot no Ventspils ar evakuācijas kuģi. Pirms aizbraukšanas Līna sev līdzi iepakoja svarīgāko, tostarp arī šo lielo saktu. Mazāk svarīgās lietas, piemēram, traukus, Līna paslēpa, ierokot zemē pie tēva mājām.
Pēc vairākiem gadiem, pavadītiem bēgļu gaitās Eiropā, Voicechovsku ģimene pārcēlās uz Ameriku, kur Līna saktu glabāja līdz savai nāvei 2004. gadā.
