Rupjmaizes spēks svešumā
Rupjmaize vienmēr bijusi viens no latviešu svarīgākajiem ēdieniem. Izbraucot no Latvijas, tā ir ņemta līdzi kā pamatēdiens, ciema kukulis un kā dzimtenes, mātes un mājas simbols. Arī dzīvojot ārpus savas valsts, latvieši visos laikos ir meklējuši veidus, kā cept šo īpašo, sātīgo maizi – pat, ja nav pieejamas visas ierastās sastāvdaļas – lai dalītos tajā ar ģimeni, draugiem un latviešu kopienu.
Muzejs “Latvieši pasaulē” 2025. gada septembrī sāk jaunu projektu “Māju garša”, kurā vāc stāstus un atmiņas par latviešu ēdieniem ārpus Latvijas. Vairāk informācijas: www.maju-garsa.lv.
Šo abru izgatavoja Kārlis Upesleja (1902–1989) savai sievai Almai (1906–2002) pēc ierašanās Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Otrā pasaules kara. Alma to izmantoja, lai ceptu rupjmaizi savai ģimenei un Milvoku latviešu sabiedrībai Viskonsīnā. Vēlāk abru mantoja viņu meita Anna Vējiņa (1932–2015), kura turpināja mātes darbu, cepot maizi sev un latviešu kopienai. Annas piemiņai Milvoku draudzes vēstīs rakstīts: “Pateicamies Dievam par Annas kalpošanu draudzes padomē, Daugavas Vanadzēs, Latviešu namā un Kredītsabiedrībā. Viņas ceptā maize nesa svētību neskaitāmiem latviešiem!”
