Izstāde “Blezūra skats. Latviešu dzīve Lielbritānijā, 1960.-80. gadi” ļauj ieskatīties Anglijas latviešu dzīvē laikā, kad trimdas kopienās dzīve kūsāja un latvietība tika apņēmīgi kopta.
Lielbritānija bija pirmā valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus, kuri pēc Otrā pasaules kara atradās bēgļu nometnēs Vācijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados Lielbritānijā bija grūti – valdīja trūkums, darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Daudzi vēlāk emigrēja tālāk, taču aptuveni 13 000 latviešu palika dzīvot Lielbritānijā. Aktīvākie centās atrast cits citu, un jau drīz pēc ieceļošanas sāka veidoties spēcīgas latviešu kopienas Londonā, Korbijā, Bredfordā, Līdsā, Notingemā un citviet. Latvieši dibināja savas organizācijas, iegādājās kopienu īpašumus, rīkoja kultūras sarīkojumus, aizstāvēja baltiešu intereses un cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbi pēckara gadi nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi.
Izstādē varam ielūkoties šīs latviešu paaudzes un viņu bērnu dzīvēs 1960.–1980. gados. Viņi dzīvoja britu sabiedrībā, bet ik dienas neatlaidīgi uzturēja un kopa savu latvietību. Viens no šiem latviešiem bija Harijs Blezūrs (1926–2000) – Latvijas patriots un fotogrāfs. Šogad viņam būtu palikuši 99 gadi. Lai gan Harijs bija amatieris, viņš ar lielu aizrautību dokumentēja latviešu sabiedrisko dzīvi. Viņa darbi bieži tika publicēti latviešu trimdas presē.
Pateicoties Blezūra ģimenes dāvinājumam, muzejs un pētniecības centrs “Latvieši pasaulē” ir ieguvis vairāk kā 9 000 Harija fotonegatīvu. Šī bagātīgā kolekcija spilgti ilustrē latviešu sabiedrisko dzīvi kopienu iegādātajās Anglijas muižās – “Almēlijā”, “Straumēnos”, “Mūsmājās” un “Rofantā”. Dzīve šo attēlu atspoguļojumā atklājas piesātināta un daudzveidīga: tā ir kopīga Ziemassvētku un Jāņu svinēšana, bērnu nometnes, sporta spēles, dziesmu un deju svētku tradīcija, latviešu mūzikas ansambļi un saviesīgi vakari, kā arī latviešu kāzas, bēres un citi nozīmīgi dzīves notikumi.
Lai iepazītu unikālo Blezūra kolekciju, izstādē piedāvājam apskatīt 99 fotogrāfijas. Tās ļauj ielūkoties mūsu tautiešu ikdienas dzīvē – latvieši savējo vidū. Attēli izvēlēti, meklējot cilvēku personīgās pieredzes un atklājot tās uz latviešu sabiedrības fona. Atlasītie attēli ļauj sajust fotogrāfa rokrakstu – tajā netrūkst ne sirsnības, ne humora, ne spējas noķert dzīves svarīgākos mirkļus.
Izstādes veidotāji
Kurators: Uldis Dimiševskis
Mākslinieks: Jeremy Smedes
Izpēte: Anita Zakatistova (dz. Blezūrs)
Atbalstītāji
LR Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā, Mūrbūdu sidrs
Izstāde bija apskatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās no 2025. gada 5. jūnija līdz 27. septembrim.
Izstāde digitāli apskatāma ŠEIT.
Harija Blezūra meitas Anitas Zakatistovas uzruna izstādes atklāšanā
Mīļie draugi un radi!
Esiet mīļi aicināti uz mana tēva Harija Blezūra fotoizstādi šeit lieliskajās Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās!
Man ir prieks sveikt Nacionālās bibliotēkas un Kultūras ministrijas pārstāvjus!
I am honoured to express my gratitude to His excellency, Mr. Paul Brummell, His Majesty’s Ambassador to the Republic of Latvia. Thank you very much for taking part in this opening of my father’s exhibition!
Milzīgs paldies arī muzejam “Latvieši pasaulē”, īpaši Uldim un Danutei! Paldies maniem dēliem Krišjānim un Matīsam, kuri vairāku mēnešu garumā brīvprātīgā darbā muzejā, katru dienu digitalizēja sava vectēva fotokolekcijas negatīvus.
No sirds vēlos pateikties arī visiem, kas man palīdzēja atpazīt attēlos redzamos cilvēkus, notikumus, vietas. Īpašs paldies manai lielajai māsai Brigitai. Anglijas latvieši, manuprāt, vienmēr bija kā viena liela ģimene. Mūsu nebija daudz un iespējams tāpēc man augot visi pieaugušie bija tantes un onkuļi, bet vienaudži – brālēni un māsīcas. Patieso radu daudziem, kā mums Blezūriem, vairs nebija vai tie bija nesasniedzami okupētajā Latvijā.
Paldies jums visiem!
Izstādes atklāšana ir piemērots laiks pārdomām par mūsu tautas likteni 20. gadsimta krustcelēs, par mūsu dzimtu likteņiem laika griežos un par mūsu pašu dzīvesstāstiem. Lai neizklausītos pēc žēlabām, man uzreiz ir jāpasaka, ka, manuprāt, tas ir stāsts par mūsu iekšējo spēku, bet visvairāk tas ir stāsts par mīlestību.
Katrs mūžs ir stāsts, kas sevī ietver zināmu gudrību. Šeit, caur mana tēva kameras aci mēs redzam daudzus piepildītus dzīves mirkļus, kas kā neredzams audekls mūs visus aptver un pasargā pasaules vējos.
Ieklausīsimies pirmajā vēstulē no dzimtenes, kuru no savas tantes tēvs saņēma 1958. gada maijā. Ir pagājuši 14 gari gadi ar priekiem un ar bēdām, kopš mans tēvs devās kara gaitās un atstāja dzimto Rīgu.
“Ak tad pazudušais grasis beidzot ir atradies. Paldies Dievam! Vismaz tagad zinām, kur Tu atrodies un ka esi sveiks un vesels. Priecājos arī par to, ka Tava māmiņa vairs neskumst un nebēdājas par savu lolojumu, jo, to jau Tu pats saproti, ka būt par savu dēlu neziņā, tas mātes sirdi ļoti skumdina…”
Tālāk vēstulē rakstīts: “Jā, laiks skrien ar vēja spārniem! Tu, Harri, biji man atmiņā palicis kā mazs, blonds puisītis, strupu deguntiņu, šķelmīgām ačelēm – stāv rociņas salicis pie Ziemassvētku eglītes un deklamē: “Balts sniedziņš snieg uz skujiņām un sirds tik laimīgi purkst man … un pats gārdi nosmejies, ka deklamējot pārteicies. Bet tagad no fotogrāfijas man pretī skatās nobriedis vīrs – atlēts, ar tādiem muskuļiem kā maizes kukulīši. Ja Tavs tētis vēl dzīvotu, viņš tā pat kā Tava māmiņa, būtu lepns uz savu dēlu.”
Šajā vēstulē vienkāršos vārdos ir iekļauts gan mūžības ritējums no paaudzes paaudzē, gan arī svēts solījums, dzīvot savu dzīvi tā, lai tētis, kurš nu jau mūžībā, un māmiņa, kura ir Latvijā, varētu lepoties.
Un mans tēvs Harijs savu dzīvi tā arī nodzīvoja. Ar mīlestību savā ģimenē, ar mīlestību savā latviešu kopienā, ar mīlestību savā Latvijā.
Šī izstāde ir tam apliecinājums. Tas ir stāsts par to, cik ļoti Harijs mīlēja savu dzimteni. Savās domās un ikdienas darbos viņš dzīvoja Latvijā, kaut gan pats atradās trimdā Anglijā. Harijs fotografēja, bet mamma Zenta visu pierakstīja un gatavoja rakstus trimdas avīzēm. Zenta darināja mūsu tautas tērpus, mācīja mums Latvijas vēsturi un mācēja sakārtot ikdienu tā, lai mēs varētu tik daudz paspēt. Mums bērniem mūsu Latvija bija Harija un Zentas radītā ikdienas pasaule.
Mēs tādi nebijām vienīgie. Katra bilde šajā izstādē caur ikdienišķām lietām un atsevišķiem cilvēkiem atklāj, ka esam latvieši! Latvija mums ir svēts mantojums un pienākums. Harija mīlestības stāsts atbalsojas mūsu dzīvēs.
Šīs bildes šodien dod tēvam balsi, caur kameru viņš centās notvert mirkļa patiesumu. Viņš šo mirkli notvēra novērojot to, kas notiek visapkārt.
Šis ir stāsts par mīlestību un kopābūšanu. Ar šo izstādi Harija Blezūra gars atgriežas mājās. Paldies!
Izstāde medijos
- Sergejs Kruks. Iedzersim pa glāzei. Izstādes recenzija žurnālā Fotokvartāls 2025. gada 18. augustā.
- “Latvieši savējo vidū: atklās foto izstādi “Blezūra skats”” Ziņa par izstādi “Blezūra skats” portālā latviesi.com
- Atskats uz izstādes “Blezūra skats” atvēršanu 2025. gada 5. jūnijā muzeja tīmekļa vietnē.
- Atskats uz izstādes “Blezūra skats” atvēršanu portālā jauns.lv 2025. gada 6. jūnijā FOTO: muzejā un pētniecības centrā “Latvieši pasaulē atklāj fotoizstādi par to, kā dzīvoja latvieši Lielbritānijā 1960.-80. gados.
- Latviešu biedrības Īrijā veidota reportāža no izstādes Bradfordā 2025. gada 25. jūlijā.
- Bredfordas pilsētas vadība sajūsminās par latviešu kultūru. 2025. gada 22. jūlija LTV ziņu sižets par Trešajiem Eiropas latviešu kultūras svētkiem, tai skaitā izstādi Bradfordā.