No impērijas uz sapņu zemi
19. gadsimtā Latvija piedzīvoja būtiskas pārmaiņas, ko veicināja tehnoloģiju un infrastruktūras attīstība. Liepāja, pateicoties neaizsalstošajai ostai un 1876. gadā izbūvētajam Liepājas–Romnu dzelzceļam, kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Krievijas impērijas rietumu satiksmes mezgliem.
1906. gadā tika uzsākta regulāra pasažieru kuģu satiksme no Liepājas uz Ņujorku (ASV) ar pieturām Roterdamā un Halifaksā. Ceļojums ilga 12-14 dienas. Simtiem tūkstošu migrantu no Krievijas impērijas reģioniem Liepājā pavadīja savas pēdējās dienas pirms izceļošanas, iziedami veselības pārbaudes un gaidīdami reisus uz “iespēju zemi” – Amerikas Savienotajām Valstīm.
Sākotnēji reisus nodrošināja vairāki pārvadātāji, tostarp Krievijas–Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrība, kuras rīcībā bija pieci tvaikoņi. Pēc Pirmā pasaules kara regulāros reisus pārņēma Baltijas–Amerikas līnija.
Agnese Dulpiņa (dz. Norenberga, 1878-1954) 20. gadsimta sākumā sāka strādāt kā stjuarte uz pasažiera kuģa, kas regulāri kursēja no Liepājas uz Ziemeļameriku. Agnese bija šķīrusies un, sākot darbu uz kuģa, viņai nācās savu mazo dēlu Eduardu atstāt radinieku aprūpē Latvijā.Sākoties Pirmajam pasaules karam, pasažieru kuģu satiksme tika pārtraukta. Agnese tobrīd atradās Atlantijas okeāna otrā pusē, ASV, kur viņa palika uz dzīvi arī pēc kara beigām, strādājot par kalponi Filadelfijas apkārtnē.
Eduards ar ģimeni pēc Otrā pasaules kara nonāca Kanādā, un ap 1950. gadu Agnese devās uz Ziemeļontario, kur viņa atkal satika dēlu, nu jau pieaugušu vīrieti. Agnesei izveidojās labas attiecības ar Eduardu un viņa bērniem, un savus pēdējos dzīves gadus viņa pavadīja ģimenes lokā Kanādā.
