Latviešu māju garša ārzemēs
Dzīvojot dažādās pasaules malās, latvieši pievērš lielāku uzmanību tradicionālo ēdienu gatavošanai, jo tie ikdienā ne vienmēr ir pieejami veikalos, kafejnīcās vai restorānos. Katram ārzemēs dzīvojošam latvietim ir sava māju garša un izpratne par „latvisko virtuvi”, tomēr šīs dažādās pieredzes vieno ēdiena saikne ar ģimeni un piederību Latvijai.
Latviešu ēdieni pasaulē top gan pēc ģimenē mantotām un no Latvijas līdzi aizvestām receptēm, gan radoši pielāgojot vietējos produktus. Daudzi latvieši rudenī paši skābē gurķus un kāpostus, šādi saglabājot pazīstamo, latvisko garšu. Paņēmieni ir dažādi – kāpostu stampas tiek darinātas ar roku, bet kāposti skābēti stikla burkās, keramikas krūkās un plastmasas mucās. Mainoties dzīvesvietai un iespējām, mainās arī paņēmieni, taču pazīstamā māju garša paliek.
Kas ir “Mēneša priekšmets”?
Ik mēnesi Rīgā var iepazīties ar vienu priekšmetu no muzeja „Latvieši pasaulē” krājuma. Katrs izstādes „Mēneša priekšmets” eksponāts atspoguļo kādu īpašu stāstu par latviešu dzīvi ārpus Latvijas.
Muzeja „Latvieši pasaulē” mēneša priekšmets ir atrodams Latvijas Nacionālās bibliotēkas pirmā stāva vestibilā.
Bibliotēkas darba laiks skatāms te.
Jānis Liepiņš un Elza Liepiņa (dzim. Mazkalniņš) dzimuši īsi pirms Pirmā pasaules kara un uzauguši Latvijas laukos. Abi bija vidzemnieki. Jānis bija saimnieku Pētera un Emmas Liepiņu vienīgais bērns Vaidavas pagastā, savukārt Elza bija jaunākā no divām meitām kalēja Otto un saimnieces Minnas Mazkalniņu ģimenē Liezērē.
Jau bērnībā abiem tika uzticēti daudzi saimniecības darbi. Viņi agri iemācījās ne tikai ganīt lopus, bet arī sēt, pļaut, ravēt un art, kopt mājputnus un lopus, kā arī izgatavot un labot saimniecībā nepieciešamos darbarīkus. Kā vēsta sakāmvārds: „Darbs māca darītāju.”
Jānis apguva būvniecības un mūrniecības pamatus un pats uzmūrēja pamatus ģimenes saimniecības lielajam šķūnim. Elza laiku pa laikam palīdzēja vectēvam smēdē, iepazīstot dažādus darbarīkus. Vēlāk, dzīvojot trimdā, viņa pati mājās remontēja pat sarežģītus darbarīkus ar motoriem.
Jāņa bēgļu gaitas viņu aizveda uz Vāciju, pēc tam uz Angliju un vēlāk uz Kanādas ziemeļu mežiem pie Augšezera (Lake Superior), kur viņš tika nolīgts meža darbiem. Elza pēc dzīves bēgļu nometnē Vācijā ieradās Kanādā. Pirmajos imigrācijas gados viņa tika nolīgta darbā par mājkalpotāju Oukvilā, pilsētā netālu no Toronto.
Elza un Jānis satikās Toronto 1950. gadu vidū, kad Jānis, meža darbos nokalpojis, meklēja istabu īrei un atrada to Elzas māsas Zentas mājās. Abi iepazinās, iemīlējās un apprecējās. Pēc dēla Jāņa piedzimšanas viņi sāka meklēt savu vietu ārpus Toronto lielpilsētas – māju ar zemi, kur ierīkot sakņu dārzu un turēt mājputnus.
Šādu vietu viņi atrada 1950. gadu beigās klusajā Portkreditas pilsētiņā. Māju Jānis uzcēla pats, savukārt par sakņu un augļu dārza ražu un vistām rūpējās Elza. Vēlāk ģimene pārcēlās uz jaunu māju, arī to Jānis bija uzcēlis pats, uz tā paša ceļa Portkreditā.
