Krūmiņu pāris ar dēlu no Pegnicas nometnes (amerikāņu zonā) 1947. gada vasarā pie dzelzs rūdas transporta vagoniem. No kreisās: Andris Krūmiņš, Marta Krūmiņa un Kārlis Krūmiņš. Dāvinātājs: Vilmārs Strautiņš.
Par šo gadījumu Vilmārs Strautiņš atceras: “Cik zināms, latvieši tanī dzelzsrūdas raktuvē nekad nestrādāja, un Krūmiņi tur tikai pastaigājās. Tieši pēc kara Vācijā daudz bija sabumbots, un, ar vārdu sakot, nekas daudz nestrādāja. Vispirms cilvēkiem bija jādomā par ēšanu, drēbēm, apaviem, un kur apmesties. Lietas sāka kustēties uz priekšu pamazām. Vāciešiem pašiem darba no sākuma nebija, tādēļ ārzemniekiem par to nebija, ko domāt. Cilvēki, kuri nometnēs strādāja, bija nometnes administrācijā vai šoferi u.c. Laikam tā siļķu žāvēšana bija puslegāla, bet mūsu “kungi” bija vai amerikāņi, franči jeb angļi, un viņi lika mūs mierā. Es pats kādreiz gāju pie vietējiem lauksaimiekiem un mēģināju ko iemainīt pret olām jeb svaigu sviestu, jo naudai tanī laikā nebija liela vērtība. Lietas mainījās, kad ieviesa jauno naudu.”