Svešumā neatzītie: karjeras pārrāvums un pielāgošanās trimdā
Liela daļa latviešu, kuri pirms Latvijas okupācijas bija sasnieguši ievērojamus panākumus savās profesijās, bēgļu gaitās zaudēja ne tikai dzimteni, bet arī iespēju turpināt savu karjeru.
Pēc Otrā pasaules kara nonākot jaunajās mītnes zemēs, viņi sastapās ar pilnīgi atšķirīgu vidi, nebija viegli tai pielāgot savas prasmes un zināšanas. Nereti Eiropā iegūtā izglītība un profesionālā kvalifikācija netika atzīta, turklāt iebraucēju valodu zināšanas bieži bija nepietiekamas. Tā bijušie skolotāji strādāja par apkopējiem, mākslinieki kļuva par rūpnīcu strādniekiem, juristi nonāca būvlaukumos.
Laika gaitā daļai izdevās pārkvalificēties un atgriezties savā profesijā. Citi turpināja strādāt vienkāršus maizes darbus, saikni ar iepriekšējo dzīvi saglabājot ārpus darba – kopjot latviskās tradīcijas, uzturot sabiedrisko dzīvi latviešu kopienās nedēļas nogalēs un svētkos.
Artūrs Braunfelds (1891–1979) bija arhitekts un inženieris ar veiksmīgu karjeru Latvijas Republikā. Izglītību viņš bija ieguvis Rīgā un Maskavā, strādāja pie Eižena Laubes un vēlāk izveidoja savu arhitektu biroju, kurš projektēja dažādas ēkas Rīgā, Ogrē un citviet Latvijā.
1944. gadā, Padomju Savienības armijai atkārtoti okupējot Latviju, Braunfelds ar ģimeni devās trimdā. Līdzi viņš paņēma arī šo metramēru – vienu no sava amata rīkiem. Pēc vairākiem gadiem bēgļu nometnēs Vācijā 1950. gadā ģimene izceļoja uz ASV. Tur Braunfelds sākumā strādāja kā dārznieks, bet vēlāk iestājās Sirakūzas universitātē, kur mācījās angļu valodu un arī studēja arhitektūru. Tas viņam ļāva atgriezties darbā savā profesijā, un viņš kļuva par vecākā arhitekta asistentu Sirakūzes Universitātes būvniecības nodaļā.
