5. jūnijā atklājām fotogrāfiju izstādi “Blezūra skats. Latviešu dzīve Lielbritānijā, 1960.-80. gadi”. Izstādes 99 fotogrāfijas rada liela ģimenes albuma iespaidu, un atklāšanā valdīja ģimenes salidojuma gaisotne. Paldies visiem atklāšanas viesiem par mīļiem, sirsnības pilniem svētkiem!
Piedāvājam foto ieskatu izstādes atklāšanā un aicinām ciemos!
ℹ️ Izstāde apskatāma līdz 27. septembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas pagrabstāvā bibliotēkas darba laikā.
📅 Katru pirmdienu plkst. 12.00 izstādi var apmeklēt muzeja pārstāvja pavadībā. Iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama. Tiksimies izstādē pie plakāta.
Anitas Zakatistovas uzruna izstādes atkāšanā
Mīļie draugi un radi!
Esiet mīļi aicināti uz mana tēva Harija Blezūra fotoizstādi šeit lieliskajās Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās!
Man ir prieks sveikt Nacionālās bibliotēkas un Kultūras ministrijas pārstāvjus!
I am honoured to express my gratitude to His excellency, Mr. Paul Brummell, His Majesty’s Ambassador to the Republic of Latvia. Thank you very much for taking part in this opening of my father’s exhibition!
Milzīgs paldies arī muzejam “Latvieši pasaulē”, īpaši Uldim un Danutei! Paldies maniem dēliem Krišjānim un Matīsam, kuri vairāku mēnešu garumā brīvprātīgā darbā muzejā, katru dienu digitalizēja sava vectēva fotokolekcijas negatīvus.
No sirds vēlos pateikties arī visiem, kas man palīdzēja atpazīt attēlos redzamos cilvēkus, notikumus, vietas. Īpašs paldies manai lielajai māsai Brigitai. Anglijas latvieši, manuprāt, vienmēr bija kā viena liela ģimene. Mūsu nebija daudz un iespējams tāpēc man augot visi pieaugušie bija tantes un onkuļi, bet vienaudži – brālēni un māsīcas. Patieso radu daudziem, kā mums Blezūriem, vairs nebija vai tie bija nesasniedzami okupētajā Latvijā.
Paldies jums visiem!
Izstādes atklāšana ir piemērots laiks pārdomām par mūsu tautas likteni 20. gadsimta krustcelēs, par mūsu dzimtu likteņiem laika griežos un par mūsu pašu dzīvesstāstiem. Lai neizklausītos pēc žēlabām, man uzreiz ir jāpasaka, ka, manuprāt, tas ir stāsts par mūsu iekšējo spēku, bet visvairāk tas ir stāsts par mīlestību.
Katrs mūžs ir stāsts, kas sevī ietver zināmu gudrību. Šeit, caur mana tēva kameras aci mēs redzam daudzus piepildītus dzīves mirkļus, kas kā neredzams audekls mūs visus aptver un pasargā pasaules vējos.
Ieklausīsimies pirmajā vēstulē no dzimtenes, kuru no savas tantes tēvs saņēma 1958. gada maijā. Ir pagājuši 14 gari gadi ar priekiem un ar bēdām, kopš mans tēvs devās kara gaitās un atstāja dzimto Rīgu.
“Ak tad pazudušais grasis beidzot ir atradies. Paldies Dievam! Vismaz tagad zinām, kur Tu atrodies un ka esi sveiks un vesels. Priecājos arī par to, ka Tava māmiņa vairs neskumst un nebēdājas par savu lolojumu, jo, to jau Tu pats saproti, ka būt par savu dēlu neziņā, tas mātes sirdi ļoti skumdina…”
Tālāk vēstulē rakstīts: “Jā, laiks skrien ar vēja spārniem! Tu, Harri, biji man atmiņā palicis kā mazs, blonds puisītis, strupu deguntiņu, šķelmīgām ačelēm – stāv rociņas salicis pie Ziemassvētku eglītes un deklamē: “Balts sniedziņš snieg uz skujiņām un sirds tik laimīgi purkst man … un pats gārdi nosmejies, ka deklamējot pārteicies. Bet tagad no fotogrāfijas man pretī skatās nobriedis vīrs – atlēts, ar tādiem muskuļiem kā maizes kukulīši. Ja Tavs tētis vēl dzīvotu, viņš tā pat kā Tava māmiņa, būtu lepns uz savu dēlu.”
Šajā vēstulē vienkāršos vārdos ir iekļauts gan mūžības ritējums no paaudzes paaudzē, gan arī svēts solījums, dzīvot savu dzīvi tā, lai tētis, kurš nu jau mūžībā, un māmiņa, kura ir Latvijā, varētu lepoties.
Un mans tēvs Harijs savu dzīvi tā arī nodzīvoja. Ar mīlestību savā ģimenē, ar mīlestību savā latviešu kopienā, ar mīlestību savā Latvijā.
Šī izstāde ir tam apliecinājums. Tas ir stāsts par to, cik ļoti Harijs mīlēja savu dzimteni. Savās domās un ikdienas darbos viņš dzīvoja Latvijā, kaut gan pats atradās trimdā Anglijā. Harijs fotografēja, bet mamma Zenta visu pierakstīja un gatavoja rakstus trimdas avīzēm. Zenta darināja mūsu tautas tērpus, mācīja mums Latvijas vēsturi un mācēja sakārtot ikdienu tā, lai mēs varētu tik daudz paspēt. Mums bērniem mūsu Latvija bija Harija un Zentas radītā ikdienas pasaule.
Mēs tādi nebijām vienīgie. Katra bilde šajā izstādē caur ikdienišķām lietām un atsevišķiem cilvēkiem atklāj, ka esam latvieši! Latvija mums ir svēts mantojums un pienākums. Harija mīlestības stāsts atbalsojas mūsu dzīvēs.
Šīs bildes šodien dod tēvam balsi, caur kameru viņš centās notvert mirkļa patiesumu. Viņš šo mirkli notvēra novērojot to, kas notiek visapkārt.
Šis ir stāsts par mīlestību un kopābūšanu. Ar šo izstādi Harija Blezūra gars atgriežas mājās.
Paldies!