Pirmie gadi Lielbritānijā
Pēc Otrā pasaules kara tūkstošiem latviešu vēl dzīvoja bēgļu nometnēs Vācijā. Lielbritānija bija pirmā valsts, kas šos cilvēkus uzņēma, piedāvājot iespēju uzsākt jaunu dzīvi ārpus dzimtenes.
Lielbritānijas Darba ministrija īstenoja vairākas programmas, kas veicināja ārvalstu strādnieku ieceļošanu: 1946. gadā programmā “Balt Cygnet” baltiešu sievietes tika aicinātas darbā tuberkulozes sanatorijās un slimnīcās. Gadu vēlāk – 1947. gadā – tika uzsākta plašāka programma “Westward Ho!”, kurā piedalījās gan sievietes, gan vīrieši. Viņi tika nodarbināti raktuvēs, tekstilrūpniecībā un lauksaimniecībā.
Darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja mazas istabas angļu mājokļos. Bez Darba ministrijas atļaujas nebija atļauts mainīt darba vietu. Laika gaitā daudziem izdevās izsaukt uz Lielbritāniju arī ģimenes locekļus. Tomēr dzīves grūtību un ierobežoto iespēju dēļ daļa iebraucēju izvēlējās doties tālāk – uz Kanādu, Austrāliju vai Amerikas Savienotajām Valstīm. Citi atgriezās Vācijā.
Aptuveni 13 000 latviešu palika Lielbritānijā. Aktīvākie meklēja cits citu, un drīz pēc ierašanās sāka veidoties spēcīgas latviešu kopienas. Viņi dibināja organizācijas, iegādājās kopienu īpašumus, rīkoja kultūras sarīkojumus, aizstāvēja baltiešu intereses un cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Muzeja “Latvieši pasaulē” telpās Berga bazārā, Dzirnavu ielā 84, Rīgā, līdz jūnija beigām var apskatīt izstādi “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”.
Pēc kara izpostītās Vācijas bēgļu nometņu gadiem, 1948. gadā latviete Austra Gustsons kopā ar mazo meitiņu Ilonu devās uz Lielbritāniju, un sāka strādāt par pavāri kāda ārsta ģimenē. Ilgojoties pēc latviešu sabiedrības, Austra mainīja darbu un pārcēlās uz Thornton Hall muižu pie Bradfordas. Tas viņai ļāva tikties ar tautiešiem Bradfordas Daugavas Vanagu klubā.
Darba gaitas Austra turpināja tekstilfabrikā “Garnett & Sons”. Sākumā viņa apguva aušanu uz lielajām rūpnieciskajām stellēm, bet vēlāk “uzdienējās” par kvalitātes kontrolieri. Austras vecāki un vairāki viņas brāļi un māsas bija palikuši Latvijā, un Austra ģimenei Latvijā sūtīja uzvalku audumu.
20. gadsimta 80. gados sākās Ziemeļanglijas tekstilrūpniecības noriets. Kad 1982. gadā Austra devās pensijā, viņa paņēma līdzi aušanas saivu – simbolisku piemiņas lietu no fabrikas, kur darbā pavadīti vairāk nekā 30 gadi.
