Latviešu tradicionālie ēdieni ir būtiska mūsu mantojuma daļa. Tos gatavo un ēd arī latviešu ģimenes ārpus Latvijas, kur “māju garšas” palīdz uzturēt saikni ar izcelsmi, ģimeni un latvietību.
Pētījumā “Māju garša” muzejs vāc pasaules latviešu stāstus par ēdienu. Iesūtītie stāsti un muzeja sagatavotie raidījumi skatāmi vietnē maju-garsa.lv. Pētījuma rezultāti būs lasāmi grāmatā “Māju garša”.
Voldemāra Bērziņa “Riga Bakery” Austrālijā: latviešu maize trimdā
Par vienu no spilgtākajiem latviešu uzņēmējdarbības veiksmes stāstiem ārpus dzimtenes savulaik kļuva Voldemāra Bērziņa izveidotā “Riga Bakery” Sidnejā. No neliela veikala pēckara Austrālijā uzņēmums izauga par vienu no lielākajiem Eiropas stila maizes ražotājiem valstī. Maiznīca ne vien popularizēja Rīgas vārdu Austrālijā, bet arī latviešu maizes tradīcijas ieveda plašākā apritē, apgādājot Austrālijas austrumkrastu un eksportējot produkciju pat uz Singapūru un Honkongu.
Voldemārs Bērziņš reklamē Rīgas maizi ap 1981. gadu.
Foto autors: reklāmas aģentūra
Garland and Farwagi.
Bēgļu gaitās – divos karos
Voldemārs Bērziņš dzimis 1917. gadā Dņipropetrovskā, Ukrainā – viņa ģimene Pirmā pasaules kara laikā tur atradās bēgļu gaitās. Pēc kara Bērziņi atgriezās Latvijā.
Voldemārs pamatskolu beidza Rīgā, vēlāk mācījās vairākās tirdzniecības skolās un strādāja patērātāju biedrību apvienības “Konzums” bodē un citos veikalos Rīgā kā pārdevējs, noliktavas pārzinis un tirdzniecības nodaļas vadītājs.
1944. gadā Voldemārs kļuva par patērētāju biedrību savienības “Turība” Jelgavas nodaļas vadītāju, un tā paša gada oktobrī Ārlavas baznīcā apprecējās ar Dzintru Argali. Drīz pēc tam abi bija spiesti doties bēgļu gaitās. Jaunais pāris nonāca Vācijā un vairākus gadus pavadīja Eslingenes bēgļu nometnē.
1945. gadā Bērziņu ģimene ieceļoja Austrālijā. Pirmos divus gadus viņi strādāja Batērstas (Bathurst) imigrantu nometnē, bet pēc darba līguma beigām 1951. gadā pārcēlās uz Sidnejas priekšpilsētu Bankstaunu (Bankstown). Tajos gados Bankstaunā bija salīdzinoši viegli iegūt mājas un zemi, un tur pulcējās daudzi jauniebraucēji, tostarp latvieši, igauņi, lietuvieši, poļi un citi.
Delikateses un veca maizes krāsns
1951. gadā tirdzniecības speciālists Voldemārs Bērziņš Bankstaunā atvēra nelielu delikatešu veikalu, reaģējot uz apkārtējo latviešu un citu Eiropas imigrantu vēlmi pēc savas “māju garšas”. Bērziņa veikals piedāvāja dažādus Eiropas stilā gatavotus vai importētus produktus, piemēram, desas, sierus, skābētus gurķus, kūkas un saldumus.
Veikala telpās atradās arī veca maizes krāsns, un tieši tā kļuva par iedvesmu, kas pamudināja Bērziņu sākt cept un pārdot maizi. Sākumā viņš pieņēma darbā kādu latviešu maiznieku ar mācekli, kas cepa rupjmaizi un saldskābmaizi pēc līdzi atvestām Latvijas receptēm. Dienā tika cepti apmēram 50 klaipi, apmierinot tikai paša delikatešu veikala vajadzības. Vēlāk šī rupjmaize kļuva pazīstama kā “Riga Black Bread”.
Visā Austrālijā un vēl tālāk
Pieprasījums pēc Bērziņa maizes auga strauji, un drīz vien “Rīgas” maizi sāka pirkt arī austrālieši. 1953. gadā Bankstaunā tika atvērta pirmā patstāvīgā ceptuve. Uzņēmumam augot, ražošana tika paplašināta, un jau 1950. gadu beigās ceptuve pārcēlās uz lielākām telpām Kondelparkā (Condell Park).
1960. gados “Riga Bakery” jau nodarbināja ap 50 darbinieku. Automatizētās elektriskajās krāsnīs bija iespējams izcept apmēram 1000 kukuļu stundā, tās bija vairāk nekā 100 dažādas maizes šķirnes. Šajā laikā uzņēmuma produkcija tika izplatīta ne tikai Sidnejas delikatešu veikalos, bet arī tās apkārtnē un tālāk Jaundienvidvelsas štatā: Ņūkāslā un Volongongā.
Ar laiku produkcija izplatījās visās Austrālijas lielpilsētās. Rupjmaize un pumperniķeļi, kas ilgāk saglabā svaigumu, ļāva Bērziņam arī eksportēt – maize tika sūtīta pat uz Honkongu, Indonēziju, Jaungvineju, Singapūru un Keniju.
1970. gados uzņēmums atkal paplašinājās, pārceļoties uz jaunām telpām Seftonā, bet 1985. gadā Mūrbenkā (Moorebank) tika uzcelta moderna maizes rūpnīca. “Riga Bakery” ceptuves tika atvērtas arī citos Austrālijas štatos – Brisbenā Kvīnslandes štatā un Austrālijas galvaspilsētā Kanberā. Pie Gosfordas un Orindžas (Orange) tika nodrošinātas noliktavas. 1977. gadā “Riga Bakery” pilnībā pārgāja uz maizes ražošanu, noslēdzot delikatešu veikalu posmu.
1981. gadā uzņēmums ieguva Austrālijas nacionālo atzinību – National Small Business Award. Uzņēmumā strādāja vairāki simti darbinieku, un tas piedāvāja līdz pat 500 maizes šķirnēm.
Maize – Latvijas vēstnese
“Riga Bakery” attīstība bija cieši saistīta ar latviešiem Austrālijā. Jau pašos pirmsākumos līdzās maizniekam un māceklim – latviešiem – strādāja arī daudzi citi Austrālijas latvieši: Voldemārs Bērziņš savā uzņēmumā bieži deva priekšroku tautiešiem.
“Riga Bakery” produkcija kalpoja kā sava veida Latvijas vēstnese. Latviskie elementi tika iekļauti uzņēmuma zīmolā un vizuālajā tēlā. Uz maizes iepakojuma un piegādes automašīnu noformējumā tika izmantotas Latvijas karoga krāsas, vēlāk parādījās arī tautumeitas tēls uz saldskābmaizes iepakojuma. Voldemārs daudzināja Latvijas vārdu un stāstu Austrālijā ar zīmolu “Riga Bakery”, maizes šķirņu nosaukumiem, piemēram, “Riga Black Bread”, kā arī vizuālajām reklāmām.
Ar reklāmas palīdzību radio un televīzijā “Riga Bakery” kļuva arvien atpazīstamāka Austrālijas sabiedrībā. Daudziem austrāliešiem šī maize bija pirmā iepazīšanās ar Eiropas un īpaši latviešu maizes tradīcijām. Voldemāra jaunākais dēls Āris Bērziņš stāsta: “Visi Sidnejā to Rīgas vārdu bija dzirdējuši, un tas pasludināja pirmkārt Rīgas vārdu, bet arī latviešu [..]. Cilvēki dabūja zināt, no kurienes paps nāk, un ar to viņš skaidroja [Latvijas likteni].”
Ģimenes uzņēmums
Voldemāra ģimene spēlēja nozīmīgu lomu “Riga Bakery” darbībā. Bērziņu bērni jau no mazotnes iesaistījās maiznīcas ikdienā, īpaši skolas brīvlaikos.
Āris atceras, ka jau pamatskolas laikā palīdzējis ceptuvē, sākot ar mīklas mīcīšanu un maizes cepšanu. Vēlāk, mācoties vidusskolā, viņš palīdzēja veikalā un piegādēs, bet studiju laikā iesaistījās arī uzņēmuma grāmatvedībā. “Tas bija īsts ģimenes uzņēmums. Mēs visi piedalījāmies, kur vien varējām,” stāsta Āris.
Āra Bērziņa intervijas video fragments.
Āra atmiņas par “Riga Bakery” dibināšanu un augšanu, un par savu bērnību beķerejā.
Vairāk: https://maju-garsa.lv/riga-bakery-aris-berzins/
Arī Valdis, Bērziņu vecākais dēls, jau agrā jaunībā iesaistījās darbā maiznīcā. Pēc augstskolas beigšanas 1980. gados viņš turpināja darbu uzņēmumā, kļūstot par direktoru.
Maizes radīšana ir neapsīkstošs darbs. Āris atceras tēva garās darba stundas: Voldemārs bieži devās uz ceptuvi jau trijos no rīta, vēlāk uz brīdi atgriezās mājās, un tad atkal devās atpakaļ uz darbu. Vakaros nereti arī dēls brauca viņam līdzi uz ceptuvi. “Es pavadīju daudz laika beķerejā. Tur varēja satikt dažādus cilvēkus, ne tikai latviešus, bet visādu tautību cilvēkus. No tēva es iemācījos, kā ar cilvēkiem sadarboties,” atceras Āris.
Mantojums un māju garša
Voldemārs Bērziņš savu maiznīcu pārdeva 1991. gada martā. Lai gan lēmumu ietekmēja mainīgā ekonomiskā situācija, izšķirošs bija arī paša Voldemāra uzskats, ka ir pienācis laiks uzņēmumu pārdot – saimniekam tolaik bija 74 gadi. Pēc īpašnieku maiņas produktu klāsts tika samazināts, un ar laiku no ražošanas pazuda arī latviešu maizes šķirnes.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Voldemārs vairākkārt atgriezās dzimtenē, turpinot to apciemot līdz pat 2005. gadam. Viņš devās mūžībā 2010. gada februārī.
Voldemāra Bērziņa izveidotā maiznīca saglabājas kā nozīmīga ārzemju latviešu vēstures daļa. Daudziem latviešiem “Riga Bakery” bija vieta, kur jaunajā vidē varēja atrast kaut ko pazīstamu, kas atgādina par mājām. Māju garšas un ar tām sastītās atmiņas turpina dzīvot latviešu kopienās visā pasaulē.
Raksts balstīts Voldemāra Bērziņa dēlu Āra un Valda atmiņās, periodikas publikācijās un Latvijas Nacionālā arhīva dokumentos. Teksta autore: Jūlija Apse, muzeja “Latvieši pasaulē” kuratora asistente.
Pārpublicēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz muzeju “Latvieši pasaulē” un saglabāt atsauces uz Latvijas Nacionālā arhīva fotogrāfijām.
Pētījums “Māju garša” finansēts no ziedojumiem, kā arī ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.