Lauma piedzima 1992. gadā un uzauga Jumpravas pagastā. Pēc pamatskolas beigšanas viņa nolēma turpināt mācības tehnikumā, lai vienlaikus iegūtu gan vidējo izglītību, gan profesiju. Par pavāri viņa kļuva gandrīz nejauši: “Es gāju uz turieni ar mērķi mācīties viesmīlības servisu… Direktors paskatījās uz mani un teica: ‘Mīļo meitenīt, mums tādas klases šogad nav.’ Tad viņš nosauca citas programmas, un es teicu: ‘Nu labi, tad es iešu par pavāri.'” 

Tomēr jau pirmajos studiju gados skolotāji pamanīja Laumas potenciālu. Pavāru skolotāja palīdzēja Laumai atrast pirmo darbu virtuvē, vēlāk sekoja prakse Vācijā un pirmā pieredze Latvijas restorānos un konditorejā. “Viņa manī kaut ko redzēja, jo palīdzēja atrast pirmo darbu, kamēr vēl mācījos. Man likās – vau, varbūt kaut kas manī tomēr ir” stāsta Lauma.

Meklējot īsto vietu

Pirmie divi darba gadi Latvijā deva Laumai vērtīgu pieredzi, taču vienlakus arī lika aizdomāties par nākotni: “Es sapratu, ka, ja es palikšu Latvijā, es visu mūžu cīnīšos ar garām darba stundām un tādu samaksu, ka es vienkārši eksistēšu. Tad sāka rasties sajūta, ka gribu mēģināt ko citu. Sapratu, ka ‘jāšauj’ uz ārzemēm.”

2012. gadā, 20 gadu vecumā, Lauma pārcēlās uz Īriju. Līdz ar lēmumu doties uz svešu valsti viņa apņēmās arī turpināt attīstīt savu pavāres karjeru. 

Taču pirmais laiks, meklējot darbu Īrijā, bija smags. Lauma stāsta: “Kavanas pilsētā es iznēsāju, manuprāt, 38 CV. Visur, kur bija rakstīts, ka piedāvā ēdienu, es gāju iekšā – vienalga, vai tā bija ātrā ēdināšana, viesnīca vai kafejnīca.”

Darba nebija pusotru mēnesi. Lauma atdzīst: “Jau sāka rasties domas – nu, nebūs! Būs jābrauc mājās vai jāsāk strādāt teļu fermā, vai jādara kaut kas pavisam cits.”

Tad beidzot pienāca ilgi gaidītais zvans. Lauma tika uzaicināta uz savu pirmo darba interviju. Viņa stāsta: “Es atbraucu ar riteni, biju aizelsusies, nosvīdusi, un priekšā sēdēja franču šefpavārs ar ļoti stipru akcentu un īru personāla vadītāja. Es ar savu salauzto angļu valodu vienkārši gribēju darbu”. Pēc dažām dienām arī sekoja zvans ar darba piedāvājumu. “Es atceros, ka noliku telefonu, lecu pa pagalmu un spiedzu. Es biju dabūjusi savu pirmo darbu. Tas bija pilnīgi citā līmenī nekā viss, ko līdz tam biju redzējusi”, atcerās Lauma. 

Nākamos septiņus gadus Lauma strādāja vairāku restorānu virtuvēs. Katra darbavieta deva jaunas zināšanas, taču ne visas pieredzes bija pozitīvas. Vienā no restorāniem, lūdzot pavisam nelielu algas pielikumu, viņa saņēma atbildi, kas kļuva par pagrieziena punktu: “Viņš paskatījās uz mani un teica: ‘Tu vēl neesi izaugusi līdz tam.’ Es sapratu – ja jūs mani tā redzat, tad mūsu ceļi šķiras. Tie vārdi manus rēķinus nemaksā.”

Varbūt šis nav mans

Īrijā Lauma satika savu vīru, kurš pats ir Igauns. Pēc vairākiem intensīviem darba gadiem viņai dzīvē ienāca vēl viena liela pārmaiņa: Laumai 2017. gadā piedzima dēls, un viņai kļuva arvien grūtāk savienot restorāna darba ritmu ar ģimenes dzīvi. “Man bija sabrukums. Es domāju – kāda jēga ir visiem tiem garajiem gadiem, stundām, dzimšanas dienām un pasākumiem, kuros tu neesi bijis, jo biji virtuvē?” jautāja Lauma. 

Lauma nopietni apsvēra domu pavisam aiziet no pavāra profesijas un meklēja darbu apkalpojošanas sfērā: “Es vispār gribēju tikt ārā no industrijas. Domāju, ka šis varbūt nav mans. Es sāku meklēt darbu kā viesmīle. Likās – būs tējas naudas, būs brīvāki vakari, sāksim jaunu piedzīvojumu.”

Tomēr neilgi pēc tam saruna ar bijušo kolēģi aizveda Laumu uz interviju pie Kilronan Castle Estate and Spa. Tur, virtuves atmosfēra atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka viņa nolēma dot tai vēl vienu iespēju: “Es iegāju virtuvē un man bija kultūršoks. Nebija kliegšanas, nebija skriešanas, visiem bija laiks sagatavoties darbam. Es nodomāju – varbūt tomēr gribu palikt virtuvē.” 

Pēc pirmās dienas jaunajā virtuvē Lauma saprata, ka atradusi ko tādu, ko līdz šim nebija piedzīvojusi: “Pirmais – es viņiem pat neprasīju, kāda būs alga. Man likās, ka šis emocionāli būs vieglāks darbs. Nauda nāks ar laiku”. 

Drīz vien kļuva skaidrs, ka tiek novērtēts ne tikai viņas darbs, bet arī vēlme attīstīties. Vadītājs mudināja Laumu piedalīties kulinārijas konkursos, uzticējās viņas spējām un deva iespēju profesionāli augt: “Bija tāda sajūta, ka mani beidzot novērtē. Un vēl pāris mēnešus vēlāk bez prasīšanas priekšnieks atnāca un pateica: ‘Es tev pieliku algai.’ Man nebija jālūdz!”

Profesionālā izaugsme neaprobežojās tikai ar darbu virtuvē. Lauma iesaistījās arī pils dārza veidošanā, kur labāk iepazina produktu ceļu no dobes līdz šķīvim. Viņa stāsta: “Tas man iedeva daudz lielāku saprašanu par to, kas aug un ar ko mēs pēc tam strādājam virtuvē.”