Mārtiņš Blunos ir viens no izstādes “Virtuves zvaigznes” varoņiem. Izstāde vēsta par latviešu izcelsmes šefpavāriem ārzemēs. Tā ir daļa no muzeja “Latvieši pasaulē” pētījuma “Māju garša”, kurā muzejs vāc pasaules latviešu stāstus par latvisko ēdienu. Iesūtītie stāsti skatāmi vietnē maju-garsa.lv.
Pētījuma rezultāti būs lasāmi grāmatā “Māju garša” 2026. gada nogalē.
Mārtiņš Blunos: priecīgs ēdiens priecīgiem cilvēkiem
Ar kuplām, izteiksmīgām ūsām, spilgtu personību un ilggadēju pieredzi televīzijā Mārtiņš Blunos Lielbritānijā un vēlāk arī Taizemē kļuvis par labi atpazīstamu pavāru. Viņš ir latviešu izcelsmes, un savu divu Michelin zvaigžņu restorānu Bristolē pat nosauca par Lettonie, jeb “Latviju” franču valodā.
Uzaugot Lielbritānijā
Mārtiņš Blunos piedzima 1960. gadā Anglijā. Viņa vecāki pēc Otrā pasaules kara bija nonākuši Lielbritānijā bez dokumentiem, bēgot no padomju varas Latvijā. “Mani vecāki bija ļoti noslēgti, jo baidījās, ka viņus varētu nosūtīt atpakaļ uz Latviju,” viņš atceras.
Tomēr latviskā vide Mārtiņa bērnībā bija klātesoša. Ģimene piedalījās latviešu vasaras nometnēs, svētkos un citos kopienas pasākumos Lielbritānijā. Viņš atcerās dziedāšanu, dejošanu, ozollapu vainagus, pīrāgus un alu: “Mana audzināšana lielā mērā balstījās tradīcijās.”
Līdz piecu vai sešu gadu vecumam Mārtiņš runāja tikai latviski. Tas mainījās, sākot iet skolā; skolotāja Mārtiņa mammai norādīja, ka zēna angļu valoda nav pietiekami laba un mājās vajadzētu vairāk runāt angliski. Vecāki, baidoties, ka tas varētu radīt problēmas ģimenei, ar viņu latviski vairs nerunāja.
Lai gan latviešu valoda no Mārtiņa ikdienas pakāpeniski izzuda, latviešu ēdiens tajā palika. To, ka viņa ģimenes virtuve atšķiras no britu draugu mājās ierastā, viņš pamanīja jau bērnībā. “Draugi teica, ka vakariņās ēduši pupiņas uz grauzdiņa vai desiņas. Kad viņi man jautāja, ko ēdu es, teicu – cūku astu zupu, pīrāgus, rupjmaizi un skābo krējumu. Viņi skatījās uz mani kā uz citplanētieti”, atminās Mārtiņš.
Virtuvē bērni tika iesaistīti ēdiena gatavošanā, un Mārtiņš īpaši atceras pīrāgu cepšanu: “Rullējām mīklu, veidojām pīrāgus un cepām. Pirms tie vēl bija paspējuši atdzist, puse jau bija pazudusi. Tā speķa smarža, kas nāca cauri maizes mīklai krāsnī, bija kaut kas īpašs.”
Kļūt par pavāru
Sākotnēji Mārtiņš neplānoja kļūt par pavāru. Viņa tēvam bija grīdu ieklāšanas uzņēmums, un skolas brīvlaikos dēls strādāja kopā ar viņu. Pabeidzot skolu, Mārtiņš bija iecerējis turpināt darbu ģimenes uzņēmumā, taču tēvs viņu atrunāja. “Viņš man teica: “Lai kas notiktu pasaulē, mums vienmēr būs jāēd. Ja būsi saistīts ar ēdienu, tev vienmēr būs darbs””, stāsta Mārtiņš.
Sešpadsmit gadu vecumā Mārtiņš sāka strādāt ēdināšanas nozarē. Tolaik par lielu pavāra karjeru viņš vēl nedomāja: “Tas bija darbs. Gribējās nopelnīt naudu, nopirkt alu, ballēties un satikt meitenes. Nebija nekādas karjeras stratēģijas, pensijas plāna vai dzīves vīzijas.”
Pēc mācībām pavārskolā viņš strādāja Šveicē un vēlāk Londonā, un Mārtiņa attieksme pret profesiju sāka mainīties. Viņš stāsta, ka kļuvis “kā sūklis”: nepārtraukti uzdevis jautājumus un centies saprast, kā un kāpēc virtuvē notiek dažādi procesi. Ar laiku darbs kļuva par ko vairāk: “Cilvēki saka, ka tā ir aizraušanās, bet es nezinu, vai tas ir īstais vārds. Man šķiet, tas drīzāk ir aicinājums. Ja tas būtu tikai naudas dēļ, ir daudz vieglāki veidi, kā nopelnīt, nekā strādāt virtuvē.”
Mārtiņš izmēģināja dažādas pāvāru jomas, strādājot gan viesnīcās un restorānos, gan ģimenēs un pat uz privātas jahtas, līdz saprata, ka visvairāk viņu saista tieši restorāni. Tos viņš salīdzina ar teātri: “Aizkari atveras, tu nospēlē izrādi, aizkari aizveras, tu dodies prom, atjaunojies un tad dari to visu vēlreiz.”
Lettonie
Divdesmit astoņu gadu vecumā Mārtiņš kopā ar topošo sievu Sian nolēma atvērt savu restorānu. Abi pārdeva īpašumus un ieguldīja naudu jaunajā biznesā. Šāds risks Mārtiņu nebiedēja: “Es domāju – ja viss aizies greizi, būšu zaudējis tikai naudu. Man joprojām būs prasmes, jaunība un enerģija, lai atgrieztos darbā.”
Lettonie tika atvērts Bristolē 1988. gadā. Nosaukuma izvēle bija tieša atsauce uz Mārtiņa izcelsmi. “Franču valoda ir ļoti seksīga,” viņš joko, skaidrojot, ka restorāns Lettonie skanējis labāk nekā restorāns Latvia.
Latviskais stāsts neaprobežojās tikai ar nosaukumu. Pie restorāna sienām bija izvietotas Mārtiņa tēvoča Harija Blunava, latviešu akvarelista, gleznas, kas kļuva par iespēju viesiem stāstīt par Latviju un paša ģimeni. “Man šķiet, ka ēdiens ir stāsti,” saka Mārtiņš.
Sākumā tomēr viņa paša ēdienos šī personiskā saikne vēl nebija tik izteikta. Viņš gatavoja to, ko bija apguvis, strādājot citu pavāru un restorānu vadībā Londonā. Pēc aptuveni gada Mārtiņš saprata, ka kaut kā trūkst. “Es gatavoju to, ko biju gatavojis citu cilvēku restorānos. Tad sev pajautāju – kāpēc es savā restorānā daru to pašu?”
Ar šo domu galvā, Mārtiņš sāka izmantot garšas un idejas, kas bija saistītas ar viņa paša bērnību un latvisko izcelsmi. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija mammas borščs. To viņš pārveidoja terīnē, saglabājot pazīstamās biešu un skābā krējuma garšas. Mārtiņš skaidro: “No kaut kā diezgan vienkārša var izveidot kaut ko ļoti elegantu, bet tajā joprojām ir tās pašas garšas.”
Lettonie drīz guva ievērību arī plašākā mērogā. Restorāns ieguva pirmo Michelin zvaigzni 1989. gadā un 1991. gadā arī otro. Tas bija ļoti nozīmīgs sasniegums; tobrīd visā Lielbritānijā bija tikai 11 restorāni ar divām Michelin zvaigznēm.
“Pirmā zvaigzne bija kā milzīgs uzsitiens pa plecu no nozares – sajūta, ka kaut ko dari pareizi,” atceras Mārtiņš. Savukārt otrā bijusi pārsteigums. Viņš uztraucies, ka tagad būs jāiegādājas labāki trauki, glāzes un jāpaplašina vīnu karte, taču Michelin pārstāvji norādījuši: zvaigznes tiek piešķirtas par to, ko restorāns jau ir paveicis, nevis par to, ko tas grasās darīt.
No šīs pieredzes Mārtiņš īpaši izceļ konsekvenci. Arī šeit viņš atgriežas pie teātra salīdzinājuma: “aktieris uz skatuves var sajaukt tekstu, tomēr profesionālis turpina tā, lai skatītājs to gandrīz nepamanītu. Arī restorāna viesim jāsaņem vienlīdz laba pieredze neatkarīgi no tā, vai pavāram bijusi laba vai slikta diena.”
Lettonie vēlāk no Bristoles tika pārcelta uz Bātu (Bath) un kopumā pastāvēja trīspadsmit gadus.
Gatavot tā, kā gatavo mamma
Lai arī Mārtiņa profesionālās karjeras pamatā ir rūpīgi apgūta tehnika, viņš uzskata, ka ar to vien nepietiek. Šodien, mācot jaunos pavārus Bangkokā, viņš studentiem mēdz teikt: “Mēģiniet gatavot tā, kā gatavo jūsu mamma.”
Studenti nereti iebilst, ka mammas ēdiens taču ir pavisam vienkāršs. Taču tur pēc Mārtiņa domām slēpjas būtiska atšķirība. Viņš iztēlojas ģimeni, kas sapulcējusies pie galda. Mamma atnes lielu katlu ar boršču, visi liek klāt skābo krējumu, ēd rupjmaizi un gurķus. “Mamma to nedara peļņas vai biznesa dēļ. Viņa to dara tāpēc, ka mīl tevi. Un tā ir viena sastāvdaļa, ko mēs nevaram nopirkt. Tu nevari ieiet veikalā un palūgt: iedodiet man 20 gramus mīlestības.”
Ēdiens viņaprāt spēj cilvēku aizvest arī atpakaļ laikā. Pazīstama garša var atgādināt bērnību un laiku, kad nebija jādomā par hipotēku, parādiem vai darbu. “Tev bija rotaļlietas, mīlestība un ģimene. Ja ēdiens spēj cilvēku aizvest atpakaļ uz šo sajūtu, tā ir pavāra maģija. Mēs esam kā Harijs Poters – tā ir burvība, ko pavārs var izdarīt”, saka Mārtiņš.
Mārtiņš savu kulināro stilu raksturo kā klasisku un nedaudz rustisku. Profesionālo pamatu veidojusi franču virtuve, bet no ģimenes viņš pārņēmis stingru attieksmi pret produktu izšķērdēšanu.
Mārtiņš atceras, kā pēc pirmajām pavārskolas nodarbībām mājās gribējis mammai demonstrēt jauniegūtās prasmes. Uzvilcis pavāra formu un no kartupeļiem izgriezis glītas, vienādas formas, un teicis: “Es tos saliku rindā un teicu: “Mammu, paskaties!” Viņa paskatījās uz kartupeļiem un tad uz lielo atgriezumu kaudzi: “Un ko tu darīsi ar to?” Es teicu: “To mēs izmetam.” Viņa skatījās uz mani – “Jūs darāt ko?”” Mammas virtuvē izmantoja visu. Šo pieeju Mārtiņš joprojām saista ar vienkāršo un godīgo ēdienu, ar kuru pats uzaudzis.
Vienlaikus ēdiena izskatam ir liela nozīme, jo cilvēks ēd arī ar acīm. Taču uz šķīvja iespējams arī pārspīlēt. Jaunībā Mārtiņš mēģinājis vienā ēdienā izmantot arvien vairāk jaunu tehniku, līdz, viņa paša vārdiem, “fusion vietā sanāca confusion”.
Ar laiku viņš saprata, ka ēdiens šajā ziņā līdzinās mūzikai: “Mūzikā svarīgas nav tikai notis, bet arī pauzes. Tieši tās veido melodiju. Ar ēdienu ir tas pats – svarīgi nav tikai tas, ko ieliec šķīvī, bet arī tas, ko atstāj ārā.”
Baltic Blunos
Mārtiņa karjera ir saistīta arī ar darbu ārpus restorāniem. Sākotnēji televīzijas pavāru pasauli viņš uztvēra skeptiski, viņam šķita, ka pavāram, kura vārds ir virs restorāna durvīm, pašam jāatrodas virtuvē. Taču pēc pirmās parādīšanās televīzijā viņš ieraudzīja mediju ietekmi: pēc raidījuma demonstrēšanas cilvēki sāka pulcēties pie restorāna, skatīties ēdienkarti un zvanīt, lai rezervētu galdiņu.
Vēlāk tapa viņa paša raidījums Tasting Times with Martin Blunos, kurā ēdiens tika aplūkots caur Lielbritānijas vēsturi. Mārtiņš piedalījās arī citos kulinārijas raidījumos un kļuva par vienu no četriem Iron Chef UK pavāriem.
Karjeras ceļš viņu vēlāk aizveda uz Taizemi. Tur Mārtiņš sākumā piedalījās Iron Chef Thailand kā sacensību dalībnieks, bet pēc vairākiem startiem tika uzaicināts kļūt par vienu no raidījuma pastāvīgajiem dalībniekiem. Paralēli darbam televīzijā viņš iesaistījās dažādos konsultāciju projektos un joprojām māca jaunos pavārus Bangkokā.
Arī Taizemē Mārtiņš atgriezās pie Baltijas garšām. Viens no viņa projektiem bija restorāns Baltic Blunos, kurā tika savienotas vietējās Taizemes sastāvdaļas ar produktiem un garšām no Baltijas. Ēdienos izmantoja bērzu sulu, kaņepju sēklas, bet pie kafijas pasniegtajās šokolādēs – Rīgas Melno balzamu. “Tas bija tāds veids, kā pacelt Latvijas karogu,” viņš saka.
Mārtiņš gan atzīst, ka restorānā, iespējams, centušies būt pārāk atšķirīgi, un ne visi viesi saprata Baltijas produktu nozīmi un to stāstus. Baltic Blunos diemžēl pastāvēja neilgi un Covid-19 pandēmijas laikā tika slēgts.
Priecīgs ēdiens priecīgiem cilvēkiem
Pēc gadu desmitiem profesionālās virtuvēs, ar divām Michelin zvaigznēm, televīzijas raidījumiem un darba dažādās pasaules valstīs, Mārtiņa skatījums uz ēdienu galu galā nonāk pie pavisam vienkāršas atziņas: sajūtas, ko tas rada cilvēkā.
“Es ēdienkartēs tagad bieži rakstu: happy food for happy people – priecīgs ēdiens priecīgiem cilvēkiem. Ja ēdiens ir gatavots ar laimi, prieku un mīlestību, kaut kur pa ceļam cilvēki to sajutīs.”
Raksts balstīts Mārtiņa Blunosa intervijās. Teksta autore: Jūlija Apse, muzeja “Latvieši pasaulē” kuratores asistente.
Pārpublicēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz muzeju “Latvieši pasaulē” un saglabāt atsauces fotogrāfiju autor- un īpašumtiesībām.
Pētījums “Māju garša” finansēts no ziedojumiem, kā arī ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.