Aleksandrs Nasikailovs ir viens no izstādes “Virtuves zvaigznes” varoņiem. Izstāde vēsta par latviešu izcelsmes šefpavāriem ārzemēs. Tā ir daļa no muzeja “Latvieši pasaulē” pētījuma “Māju garša”, kurā muzejs vāc pasaules latviešu stāstus par latvisko ēdienu. Iesūtītie stāsti skatāmi vietnē maju-garsa.lv.
Pētījuma rezultāti būs lasāmi grāmatā “Māju garša” 2026. gada nogalē.
Aleksandrs Nasikailovs: Latviešu garšas Taizemes karstumā
Aleksandra Nasikailova gatavotie ēdieni reizēm izskatās tik smalki un vizuāli pārsteidzoši, ka skatītājam var nākties minēt, kas īsti atrodas uz šķīvja. Taču šie izsmalcinātie ēdieni ir krasā kontrastā ar vidi, kurā Aleksandrs uzauga un guva pirmo izpratni par ēdienu un pārtikas produktiem. Latvijas laukos, kur graudus mala paši, mājās cepa maizi un liela daļa pārtikas nāca no pašu saimniecības, viņš jau bērnībā iemācījās novērtēt produktu izcelsmes un kvalitātes nozīmi. Šī izpratne Aleksandram saglabājusies arī vēlāk, aizvedot viņu līdz augstākās klases restorānu virtuvei Taizemē.
Latvijas laukos
Aleksandrs dzimis 1988. gadā un uzaudzis lauku saimniecībā starp Bausku un Jelgavu. Tuvākais veikals atradās tālu no mājām, tāpēc pārtika lielākoties nāca no pašu saimniecības. “Mums bija govs, bija piens, mamma taisīja sieru. Bija vistas, olas, truši, cūkas, dārzeņi. Mums bija pat graudi, ko paši malām, un mamma cepa maizi,” stāsta Aleksandrs.
Tolaik šāds dzīvesveids Aleksandram nešķita nekas īpašs. “Tas viss bija pašsaprotami,” viņš saka. Tikai vēlāk, iepazīstot veikalā nopērkamo pārtiku, Aleksandrs sāka citādi novērtēt bērnībā pieejamos produktus. Viņš labi atceras arī pirmās sastapšanās ar jaunām garšām: “Es ļoti labi atceros – pirmo reizi čipsus ēdu laikam tad, kad man bija desmit gadi. Ar šokolādi bija līdzīgi. Tā bija jauna garša, un likās: wow, tik forši!”
Vēlāk Aleksandrs pats izjuta, kā ikdienas uzturs ietekmē viņa pašsajūtu. “No kādiem desmit līdz divdesmit gadiem es ēdu diezgan slikti – daudz veikala ēdienu, saldumus, ātrās uzkodas –, un es jutu, kā tas ietekmē manu ķermeni,” viņš stāsta. Šī pieredze viņam lika vairāk domāt par produktu izcelsmi un kvalitāti: “Tu saproti, ka tas, ko tu ēd, ļoti ietekmē to, kā tu jūties.” Aleksandrs uzskata, ka daudzi cilvēki šo saikni joprojām neapzinās: “Daudzi nemaz nesaprot, cik ēdiens ir svarīgs. Es to esmu sapratis sen, bet daudziem cilvēkiem tā ir melna bilde.”
Pie Mārtiņa Rītiņa
Pēc pamatskolas Aleksandrs izvēlējās mācīties pavārskolā. Ēdiena gatavošana viņu bija interesējusi jau bērnībā: “Kad biju mazāks, es visu laiku skatījos, ko mamma dara. Tad izdomāju, ka, ja iestāšos pavārskolā, būs gan vidējā, gan profesionālā izglītība.” Pavāra izglītību Aleksandrs ieguva Jelgavas Amatu skolā.
Nozīmīgs pavērsiens Aleksandra karjerā notika trešajā kursā, kad klasesbiedrs viņu pierunāja doties praksē uz restorānu Vincents pie Mārtiņa Rītiņa. Sākumā Aleksandrs vēl nebija pārliecināts, vai pavāra darbs patiešām būs viņa īstais ceļš: “Es no sākuma nezināju, vai tas būs mans darbs līdz galam. Bet piekritu. Nogāju tur gadu praksē, un tad Mārtiņš man piedāvāja strādāt.”
Tā sākās ilgs un nozīmīgs Aleksandra profesionālās izaugsmes posms – darbs restorānā Vincents pie vienas no spilgtākajām personībām Latvijas gastronomijā. “Mārtiņš bija ļoti, ļoti prasīgs,” viņš saka. “Bet es to nekad neuztvēru personīgi. Tas ir atkarīgs no tā, kā tu to paņem.”
Strādājot Vincentā, Aleksandram pavērās arī plašāka gastronomijas pasaule. Kopā ar Mārtiņu Rītiņu viņš daudz brauca uz ārzemēm, strādāja vēstniecībās, oficiālajās pieņemšanās un citos pasākumos, tostarp Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas laikā. “Mēs ļoti daudz braukājām apkārt,” viņš atceras. “Tas nebija tikai darbs. Mārtiņš vienmēr pēc labi padarīta darba aizveda uz ļoti labām vietām ēst, kur varēja paskatīties, kā notiek citur.”
Taizemē
Aleksandrs Vincentā nostrādāja no 2006. līdz 2018. gadam, kad viņam radās iespēja doties uz Taizemi – piedāvājumu iesaistīties jauna restorāna veidošanā izteica Mārtiņš Blunoss no Anglijas. Investors Taizemē vēlējās atvērt restorānu, un Aleksandrs tika uzaicināts pievienoties projektam kā šefpavārs. Lēmums nebija viegls: “Es teicu – es tā nevaru, es padomāšu. Bet tad sapratu: viss, jābrauc, jāmaina dzīve. Paņēmu mazu čemodānu un atlidoju uz šejieni.”
Arī pirmie mēneši Taizemē nebija viegli. Bija brīži, kad Aleksandrs nopietni apsvēra iespēju atgriezties Latvijā: “Bija pat trīs mēneši, kad likās – jābrauc atpakaļ, nav tā vērts.” Tagad viņš pārcelšanos uz Taizemi uzskata par vienu no svarīgākajiem lēmumiem savā karjerā: “Tas bija ļoti sarežģīts lēmums, jo vajadzēja atstāt visu. Draugus, ierasto vidi, visu. Cita kultūra, cita mentalitāte. Bet tas bija ļoti labs lēmums.”
Taizemē Aleksandrs sākotnēji bija restorāna Baltic Blunos šefpavārs. Covid-19 pandēmijas laikā restorāna darbība apstājās, un tas tika slēgts. Pēc tam Aleksandrs uz īsu laiku atgriezās Latvijā un strādāja restorānā Whitehouse Rīgā, bet 2022. gadā atkal devās uz Bangkoku. Tur viņš joprojām vada restorānu The White House Bangkok kā tā šefpavārs un īpašnieks.
Dzīve Taizemē Aleksandram ļāvusi arī no jauna un no citas perspektīvas novērtēt Latviju. Pēc pārcelšanās viņš sāka vairāk apzināties to, kas Latvijā bieži šķiet pašsaprotams, – tīru gaisu un ūdeni, sezonālus produktus un iespēju zināt, no kurienes nāk pārtika. “Tu sāc novērtēt visvienkāršākās lietas, kas ir Latvijā, tikai tad, kad esi bijis tādā vietā,” viņš saka.
Svarīgākais ir produkts
Runājot par savu kulināro stilu, Aleksandrs uzsver, ka viņa ēdienu centrā vienmēr ir produkts: “Parasti es izvēlos produktu kā galveno izejvielu. Katram produktam, manuprāt, ir savs pagatavošanas veids. Kaut ko var ēst jēlu, kaut ko marinētu, kaut kas jācep vai jāgrilē, bet kaut kam jābūt kūpinātam. Ir jāatrod veids, kā izcelt produkta garšu.”
Viņš reti pieturas pie klasiskām receptēm un necenšas atkārtot citu radītus ēdienus: “Es nekad neesmu paņēmis vienu recepti un vienkārši nokopējis. Es visus ēdienus taisu pēc savas garšas. Es saprotu, ka kādam tas garšos, kādam negaršos, bet tas ir vienīgais veids, kā es varu ēdienu pasniegt. Vienalga, cik daudz laika vai enerģijas tas aizņem, tai jābūt labākajai versijai no tā, kas varētu būt. Ja es pats to ēstu, man jābūt priecīgam par to, ko ēdu.”
Šī aizrautība ar ēdienu nebeidzas līdz ar darba dienu. “Man dažreiz ir tā – es taisu jaunus ēdienus, jaunas receptes, eju gulēt un nevaru sagaidīt, kad pamodīšos un iešu uz darbu, lai pamēģinātu. Man viss jau prātā saliekas kopā,” stāsta Aleksandrs.
Tomēr ēdiens Aleksandram nav tikai profesionāla interese. Viņš daudz domā arī par uztura ietekmi uz cilvēka fizisko veselību, pašsajūtu un enerģiju. Šī pārliecība veidojusies arī personiskās pieredzes rezultātā. Intensīvi strādājot, Aleksandram kādā brīdī sākās veselības problēmas, un ārste ieteica mainīt dzīvesveidu – vairāk kustēties un pamainīt uzturu. “Pēc diviem mēnešiem, kad sāku mainīt dzīvesveidu, uzreiz sajutu atšķirību. Tiešām uzreiz. Ēdiens, sabalansēts ēdiens, ir ļoti svarīgs,” viņš stāsta.
Latviešu garšas Bangkokā
Aleksandra restorānā Bangkokā Latvijas klātbūtne parādās dažādos veidos. Sākumā viņš centās viesiem stāstīt tieši par latviešu virtuvi, taču drīz saprata, ka tas nav tik vienkārši: “Es no sākuma ļoti mēģināju stumt to ideju, ka ir latviešu ēdiens un tā tālāk, bet šeit ļoti maz cilvēku zina, kur ir Latvija.” Tāpēc Aleksandrs sāka meklēt citus veidus, kā ar ēdiena palīdzību iepazīstināt viesus ar Latviju.
Whitehouse tiek izmantoti arī no Latvijas importēti produkti, piemēram, brieža gaļa un melnie ikri. Savukārt Latvijas motīvi un simboli palīdz par valsti stāstīt vizuāli: “Man ir ēdiens, kas izskatās pēc Latvijas kartes, un es to pasniedzu uz Latvijas karoga. Tad es stāstu, kur Latvija ir.” Viesiem tiek piedāvāta arī īpaša šokolādes konfekšu kārba, kuras noformējumā izmantotas latviešu etnogrāfiskās zīmes, un restorāna logotipā izmantota tradicionālā latviešu saules zīme.
Aleksandram patīk arī pazīstamas Latvijas garšas un produktus pasniegt neierastā veidā. Viens no šādiem produktiem ir pelēkie zirņi: “Pelēkos zirņus var dabūt tā, lai tie garšo pēc šokolādes. Es no tiem cepu maizi, un tad ir tāda forša piegarša.” Restorāna ēdienkartē atrodama arī medus kūka, kuru Aleksandrs pārveidojis un pasniedz mūsdienīgā interpretācijā.
Savā darbā Aleksandrs paļaujas uz paša pieredzi, izpratni par garšu un produktiem. Viņš cer, ka arī sabiedrībā turpinās pieaugt izpratne par ēdienu un uzturu: “Es ceru, ka kāds no Izglītības ministrijas aizdomāsies par to, ka bērniem vajadzētu vismaz vienu stundu nedēļā mācīt par sastāvdaļām, ēdiena kvalitāti un pareizu uzturu. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, ja gribam, lai cilvēki būtu veseli – ne tikai fiziski, bet arī morāli.”
Raksts balstīts Aleksandra Nasikailova intervijās. Teksta autore: Jūlija Apse, muzeja “Latvieši pasaulē” kuratores asistente.
Pārpublicēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz muzeju “Latvieši pasaulē” un saglabāt atsauces fotogrāfiju autor- un īpašumtiesībām.
Pētījums “Māju garša” finansēts no ziedojumiem, kā arī ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.