POLITISKĀS DEMONSTRĀCIJAS TRIMDĀ
Viens no Latviešu trimdas galvenajiem mērķiem pēc Otrā pasaules kara bija Latvijas Republikas neatkarības idejas aizstāvība. Šis mērķis caurvija visu okupācijas laiku un kļuva par vienu no galvenajiem trimdas iekšējās identitātes pamatiem un balstiem.
Attīstoties un mainoties politiskā darbība trimdā kopumā noritēja divos virzienos. Viens virziens bija tieša politiska lobija darbība – tikšanās un sarakste ar mītnes zemju pārvaldes institūcijām, politiķiem un starptautiskām organizācijām, vēstuļu un pastkaršu sūtīšanas akcijas u.c. Otrs darbības virziens bija uzmanības piesaistīšana Baltijas jautājumam, mītnes zemes sabiedrības informēšana un pēc iespējas lielākas sabiedrības daļas noskaņošana par labu Baltijas valstīm, piemēram, rakstot lasītāju vēstules presē, ar radio un televīzijas raidījumu palīdzību rīkojot publiskas lekcijas par Latviju, izdodot pastāvīgus periodiskus izdevumus par Latviju u.c.
Lai piesaistītu uzmanību nelikumīgajai Baltijas okupācijai, aizvien lielāku nozīmi ieguva dažādas publiskas demonstrācijas ar plakātiem, saukļiem un vizuāliem teatrāliem elementiem. Politisko akciju galvenais mērķis bija tikt pamanītam – tas prasīja būt izdomas bagātiem un drosmīgiem, ar savu ideju un rīcību aizraut pārējos domubiedrus un atbalstītājus.
Muzejs “Latvieši pasaulē” ir iecerējis atvērt vērienīgu izstādi par latviešu demonstrācijām ārpus Latvijas ar nosaukumu “Nyet, Nyet, Soviet!” Epidemioloģiskā situācija pasaulē ir piespiedusi izstādi atlikt jau otro reizi – patlaban izstādes atklāšana ir paredzēta Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā 2022. gada 4. maijā Rīgā.
Plakāts, izmantots baltiešu demonstrācijā 1991. gada janvārī Vašingtonā, ASV
Dāvinājusi Iveta Ivansone, zīmējis Kīts Olivjē (Keith Olivier)
Iveta Ivansone ir dzimusi Vilmingtonā, ASV. Viņa jau divdesmit gadus dzīvo Latvijā, pirmo reizi uz vecāku dzimteni atbrauca 1990. gadā: “Man tas bija tāds pārdzīvojums! Mēs ar Ņujorkas latviešu kori piedalījāmies dziesmu svētkos – tas bija tik milzīgs notikums, mēs bijām tik laimīgi! Un tagad ir 1991. gada janvāris, un mēs dzirdam ziņās, kas te notiek. Es domāju – es taču tur tikko biju. Un staigāju apkārt kā brīvs cilvēks. Kā tas var būt!? Tā bezspēcība, ka tu esi pilnīgi citā pasaules malā un neko nevari darīt. Un tad Vilmingtonas draudze izdomāja – mēs brauksim demonstrēt! Mēs mājās nolēmām, ka mums būs plakāts, vīrs bija graphic designer. Pagrabā pa nakti zīmējām un agri no rīta braucām. Pie vēstniecībām mēs demonstrējāmies, turējām plakātus.”
