ATSTĀJOT MĀJAS OTRĀ PASAULES KARA BEIGĀS
Kad 1944. gada oktobrī padomju armija jau bija okupējusi lielāko Latvijas daļu, aptuveni 180 000 Latvijas iedzīvotāji devās bēgļu gaitās,cerēdami rast patvērumu Rietumos. Daļa bēgļu izbrauca no Rīgas, Liepājas vai Ventspils ostām lielajos vācu evakuācijas kuģos, daļa – mazās zvejnieku laiviņās no Kurzemes krasta devās uz Zviedriju. Pirmajos pēckara gados, dzīvodami bēgļu nometnēs Vācijā, Dānijā, Beļģijā un Austrijā, bēgļu vairums vēl ticēja, ka Latvija atgūs brīvību un viņi drīz vien varēs braukt mājās. Taču tā nenotika. Tikai pēc pusgadsimta bēgļiem un viņu pēcnācējiem radās iespēja atgriezties Latvijā. Lielākā daļa ģimenes īpašumu vairs neeksistēja vai arī nebija atpazīstami. Nereti māju vispār nebija vai arī tās līdzinājās graustiem. Tajās dzīvoja sveši cilvēki.
Karolīnes un Kārļa Dinsbergu māja Prinču ielā tika uzbūvēta 1911. gadā uz zemes gabala, ko Karolīnei bija novēlējusi viņas vecāmāte. Otrā pasaule kara laikā šajā ģimenes īpašumā dzīvoja Karolīne, viņas dēls Gustāvs – tālbraucējs kapteinis, un viņas meita, skolotāja Mērija Ziemelis, ar savām trim meitām – Līgu, Gitu un Valdu. 1944. gada oktobrī Karolīne ar meitu un mazmeitām devās bēgļu gaitās. Sapakojušas mantas, viņas aizslēdza mājas durvis. Visu turpmāko dzīvi viņas šīs atslēgas glabāja, lai tās būtu pie rokas, kad ģimene beidzot atgriezīsies mājās. Okupācijas laikā Prinču ielu pārdēvēja par Gogoļa ielu, bet mājā izmitināja svešus ļaudis. Kad Līga un Valda pirmo reizi apciemoja Latviju 1990. gadā, māja jau bija avārijas stāvoklī un drīz vien tika nojaukta.
Atslēgas no mājas Ventspilī, Prinču ielā Nr. 4, paņemtas līdzi, izbraucot bēgļu gaitās 1944. gada 11. oktobrī
1951. gadā Augustdorfas bēgļu nometnē (Vācijā) Līga Ziemelis rakstīja savas atmiņas par izbraukšanu:
Neskaitāmi ļaužu bari plūda cauri Ventspilij. Jau labu laiku gāju vakaros uz Ostmalu skatīties, kā to atstāj kuģi viens pēc otra, pilni cilvēkiem. … tad piepeši – arī mums bija pienākusi kārta braukt. … Tur bija neparasti dzīva kustība – ļaudis nāca un gāja, lielāki un mazāki kuģi stāvēja noenkuroti tuvu krastam. Uz kāda no tiem tika novietotas mūsu mantas, vēlāk uzkāpām arī paši. Tas notika lielā steigā. Pa šo laiku bija jau krietni satumsis, jo bija jau oktobris. Visi iznācām uz klāja. Krastmalā šur tur redzējām ugunis, pie debesīm neparasti spoži mirdzēja zvaigznes. Kuģis atraisījās no krastā. Dievs, svētī Latviju… pārskanēja palicēju pulkam. Visos kaktos šņukstēja, daži skaļi lūdza Dievu. Man teica, lai vēl pēdējo reizi paskatoties uz Latviju. Un man pēkšņi palika kaut kā ļoti žēl.
Muzeja “Latvieši pasaulē” krājumā glabājas priekšmeti, fotogrāfijas un intervijas par latviešu bēgļu gaitām Otrā pasaules kara laikā.
