Sarma Muižniece Liepiņa: Kamdēļ pērkam svaigas dilles?

Manus, ārpus Latvijas dzimušās, augušās un joprojām dzīvojošās latvietes archīvus, fotogrāfijas un vēstules nemeklē un neglabā neviens no Latvijas burvīgajiem novadpētniecības mūzejiem. Manas paaudzes, nākošās paaudzes un jauniebraucēju bērnu “dzimtie pagasti” ir ar latviešu valodā neierastām patskaņu un līdzskaņu kombinācijām: Kalamazoo, Gerringong, Mississauga, Buenos Aires, Worcester.  Mūs parasti netraucē latviešu periodikā vai dokumentos redzēt mūsu dzimto vietu nosaukumus oriģinālrakstībā, jo tā izskatās to rakstība uz ceļa kartēm, ar kuŗām ikdienā  pārvietojamies, tā dokumentēta mūsu dzimšanas apliecībās, iedrukāta braukšanas atļaujās. Smagi nepārdzīvojam to, ka, pat ja esam sieviešu dzimtes radības, uzaugām, mītņu zemju skolās atsaucoties uz mūsu latviskiem uzvārdiem vīriešu dzimtē. Jo saprotam, ka valodnieku norādījumi nebūt neliedz ārpus Latvijas dzimušajiem un augušajiem  izjust  piederību, lepnumu un patiesu prieku par latviešiem, latviešu kultūru un latviešu valodu arī daždažādos “akcentiņos” visā plašajā pasaulē.

Latvieši pasaulē – mūzejs un pētniecības centrs – (turpmāk tekstā – “LaPa”) man licies vajadzīgs kopš tā tapšanas. Vispirms mani uzrunāja LaPas pamata ideja, ko mūzeja idejas kopautore Maija (Veinbergs) Hinkle skaidri apraksta LaPas mājaslapas ierakstā par mūzeja sākumu. Ideja, kas ar mērķtiecīgu darbu, diplomātiju un līdzekļu vākšanu ir ļāvusi LaPai izveidoties par spēcīgu vizuālu fonu latviešu tautas dzīvesstāstiem ar savdabīgu, pieejamu, arvien augošu kolekciju Latvijas un, tīmekļa platformā, pasaules mūzeju kopienā. LaPas mērķis ir pozitīvā, sarunu un pārdomu rosinošā veidā izcelt latviešu kopienu un individu piedzīvojumus, izvēles un katra personisko latviskas pieskaņas skatu uz dzīvi un sadzīvi, vienalga, kur katrs to ieguvām un kādā veidā vai valodā to parādām sev un citiem, neizslēdzot nevienu.

Dažreiz iedomājos LaPu līdzīgu rakstnieku cēlieniem 21. gadsimta ārpus Latvijas dziesmu svētkos. Ziemeļamerikā jau kādus 20 gadus arvien biežāk dzird, ka rakstnieku cēlieni dziesmu svētkos ir “nišas produkts”, “finansiāli neienesīgs”, “latviešu dzeju tak visi var dzirdēt koŗu koncertos”, “lai grāmatas lasa un pārrunā vietējos literāros pulciņos”. Bet vienalga kādās sānu telpās rakstnieku cēlieni dziesmu svētkos tiek ielikti, blakus burzmas pilnajam daiļamatniecības tirdziņam vai viesnīcas stāvos, kas nav sasniedzami ar liftu, tajos arvien sanāk autori, ieplūst ņipri, zinīgi un atsaucīgi klausītāji un, cēlienam sākoties, nepaiet ilgi, līdz no zāles skan vietā un nevietā gan patiesas nopūtas, gan skaļi smiekli. Rakstnieku cēlienos notiek ne tikai vārdu, domu un uzburtu ainu apmaiņa, bet, galvenais, notiek IZDOMAS apmaiņa.

Es LaPu saredzu līdzīgu. Nebūsim nekad lielākais, spožākais vai ienesīgākais spēlmanis svētkos, bet, apdomāti, profesionāli, patiesi, ar dzīvesprieku un izdomu dodot tālāk savu devumu, ieinteresēsim ne vien citus latviešus, bet arī cittautiešu draugus, kolēgas un ģimenes locekļus, kas laika un likteņa gaitā ir kļuvuši par nozīmīgu daļu no mūsu plašās un krāšņās “Latvieši pasaulē” ikdienas. Iesaistīsim sarunā tos, kam gribas zināt, kāpēc tikšķam tā, kā tikšķam, kamdēļ nevaram izdzīvot ilgi bez kaut kā zemē iedēstīšanas, kāpēc pārtikas veikalā Ņujorkas pilsētā COVID-19 pandēmijas laikā ar masku pār muti un degunu un gumijas cimdiem rokās latvietim uznāk dziļa vēlme pirkt un vest mājās svaigas dilles. Tāpat kā latvietim Talsos.

Kaut oficiāli sāku strādāt LaPas valdē tikai ar 2019. gada rudeni, esmu LaPas biedre, atbalstītāja un “entuziaste” jau kopš biedrības sākuma. Pa gadiem bijusi iespēja vākt, aprakstīt, saiņot dažādu latviešu stāstu stāstošus priekšmetus un tos nogādāt LaPas kolekcijai Latvijā. Koordinēju LaPas kuratores Mariannas Auliciemas un Ievas Vītolas ASV austrumkrasta ekspedīcijas Bostonas rajona posmu. “3×3” nometnē Katskilos kopā ar citiem dažāda vecuma un atšķirīgas dzīvesgaitas šuvējiem izšuvu savas dzimtas “Stāstu segas” kvadrātiņu. Piedalījos ar savas jaunības politiskās pieredzes stāstījumu “Nyet, Nyet, Soviet” grāmatā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās man ir bijusi iespēja iepazīt LaPas materāliem bagāto krātuvi un LaPas bibliotēku, apbrīnot dažus LaPas “Mēneša priekšmetus” un piedalīties LaPas kuratores lekcijā LNB gaišajā “Draugu telpā”.

Dzīves pieejā vissvarīgākais man parasti ir aktuālais un praktiskais. Tāpēc, gaidot nākošo uzņēmuma “Latvian American Shipping Line” jūras kravas sūtījumu vai savu Latvijas braucienu, man uz rakstāmgalda Masačūsetsā allaž krājas kaudzīte ar, manupāt, interesantiem priekšmetiem, kam pielipinātas dzeltenas “post-it” zīmītes  ar uzrakstu “LaPa?”. Tie ir priekšmeti, kuŗu pieņemšanu LaPas krājuma komiteja vēl nav apstiprinājusi, bet mani tie jau ir uzrunājuši.

Pašreiz tur ir piesliets koka rāmītī mazs, drusku pabalējis, izteiksmīgo ganiņu, lauku dzīvnieku un princešu radītājas Margaritas Kovaļevskas akvarelis, kuŗā redzami četri dažāda auguma bērniņi rakstītos cimdos un tautas tērpos. Zem figūrām knapi salasāmiem burtiem ar zīmuli rakstīts: “Zaļkalni” un “1945”. Mazākā meitene aukliņā velk sīkos ratiņos ietupinātu zaķīti. Šo izteiksmīgo, vēsturisko mākslas darbu ieguvu no nelaiķes mākslinieces Valdas Zaļkalnas; bērni ir pie Miegupītes Valmieras rajona Kauguru pagasta mežos un laukos augušie Valda (jaunākā), māsa Māra, brāļi Antis un Gundars. Kaŗa un bēgļu gaitas vienā DP nometnē Vācijā viņus uz laiku saveda kopā ar Rīgas mākslinieci un bērnu grāmatu ilustratori Margaritu Kovaļavsku jeb Čiepu.  Kustīgie, smaidīgie Zaļkalnu bērni uzrunāja Čiepu, un Čiepa – viņus. Tapa šis, tālāk uz ASV Zaļkalnu ģimenes vestais un iemīļotais darbiņš.

Otrs priekšmets šai “LaPa?” kaudzītē pašreiz ir vienkārša papīra lapa. Uz tās rūpīgi ar rakstāmmašīnu slejās ir uzdrukāti vārdi un skaitļi, lapas augšpusē ar sarkanu tinti rokrakstā liels “Nr. 16”.  Tā ir organizāciju revīzijas komitejas atskaite par 1967. gada 24. jūnijā rīkoto Daugavas Vanagu un Amerikas latviešu tautiskās savienības (ALTS) Jāņu vakaru Bostonas apkārtnē. No teksta uzzinām, cik daudz naudas rīkotāji izdeva un ieņēma par zušiem, cik izmaksāja piena transports un elektriskās spuldzes, kā tika sadalīts atlikums (10% latviešu skolas stipendiju fondam).

Katrs šis priekšmets ir vēsturiski saistīts ar specifisku dienu, specifisku notikumu, bet to aplūkotājam krāšņais, 70 gadu vecais zīmējums un necilā, aprakstītā papīra loksne var likt aizdomāties par kaut ko līdzīgu, ļaut atmiņai un izdomai joņot. Varbūt izdoma aizved pakavēties pie citas Kovaļevskas gleznas ģimenes īpašumā vai kādas bērnībā lasītas Kovaļevskas ilustrētas grāmatas. Varbūt izdoma ved atcerēties, kā izskatījās vecmāmiņas biezās brilles, kad viņa atvēra vārtus uz Jāņa Širmaņa “Krikša” un Mirdzas Timmas “Pienenītes” pasaku pasaulēm. Izdoma ļauj padomāt par svinētiem un vēl svinamiem Jāņiem. Ko tajos ēdīsim, ko dzersim, kamdēļ pēdējos gados vairs gandrīz neiespējami dabūt sulīgus, kūpinātus zušus? Kur sanācām, kur sanāksim, kuŗš saimniekos? Vai šogad jebkur pasaulē Jāņus vispār varēsim svinēt kopā ar citiem ārpus šaura ģimenes loka?

2020. gadā COVID-19 izplatība pa visu zemeslodi, līdz ar visām citām kultūras iestādēm, skaŗ un turpinās ietekmēt LaPas darbību. Ir jau bijis jāpārliek uz vēlāku datumu ilgi plānotā plašā, interaktīvā “Nyet, Nyet Soviet” izstāde Latvijas Dzelzceļa mūzejā. Uz tās atklāšanu maijā posās daudzi cilvēki arī no ārzemēm, gatavi iesēsties Juŗa Bļodnieka dāvinātajā un LaPas restaurētajā, demonstrācijās pret Latvijas okupāciju līdzdarbojušajā “Valiant” automašīnā. Cerīgi gaidījām, vai baumas būs patiesas, ka izstādes atklāšanas vakarā būs iespēja dziedāt līdzi grupai “Akacis – LIVE!”? Jauniešiem, ģimenēm un skolniekiem ļoti populārā LaPas izlaušanās spēle “Bēgļu gaitas” Vecrīgā bija jāslēdz uz ārkārtas situācijas laiku. Sēdēs LaPas darbiniekiem un valdei ir bijis jāpielāgojas saziņai ar “Skype” un “ZOOM” vairāk nekā ierasts. Jāievēro arī obligātā sociālā attālināšanās, veicot nepieciešamos darbus ar krājumu, gatavojoties LaPas mūzeja valsts akreditācijai. COVID-19 dēļ LaPas krājums LNB telpās pētniekiem un žurnālistiem pašreiz nav klātienē pieejams. No otras puses, piespiedu kārtā mainītais darba ritms ar samazinātiem sabiedriskajiem pienākumiem palīdz LaPas saimei atrast laiku piestrādāt pie jaunās LaPas mājaslapas izveides, rakstiem presē, ekspedīciju piezīmju sakopošanas, dziļākām pārdomām un pārrunām par nākotnes projektiem, izstādēm, pētniecības darbiem, ekspedīcijām un spēlēm. Marianna Auliciema aprīlī rakstā portālam “creativemuseum.lv” par LaPas rīcību ikdienā un ārkārtējā situācijā mudina latviešiem pasaulē dāvināt mūzejam savus ar COVID-19 saistītos priekšmetus.

Priecājos par uzticēto iespēju kopā ar krietni zinīgākajiem kolēgām un LaPas sadarbības partneriem un labvēļiem pielikt arī savu roku pašreizējiem LaPa darbiem un nākotnes iecerēm!

Šis ieraksts ir tapis COVID-19 pandēmijas laikā – 2020. gada aprīlī.

Latvieši Pasaulē