Latviešu tradicionālie ēdieni ir būtiska mūsu mantojuma daļa. Tos gatavo un ēd arī latviešu ģimenes ārpus Latvijas, kur “māju garšas” palīdz uzturēt saikni ar izcelsmi, ģimeni un latvietību.
Pētījumā “Māju garša” muzejs vāc pasaules latviešu stāstus par ēdienu. Iesūtītie stāsti un muzeja sagatavotie raidījumi skatāmi vietnē maju-garsa.lv. Pētījuma rezultāti būs lasāmi grāmatā “Māju garša”.
Jaunzēlandes skolēni cep pīrāgus un sveicinās latviski: skolotāja Līva Ozola nes Latvijas vārdu pasaulē
Lai Jaunzēlandes bērni vienas mācību stundas laikā paspētu gan izcept, gan pagaršot latviešu pīrāgus, Līvai Ozolai nācies mazliet pielāgot savas vecmāmiņas recepti. Ohakunes pamatskolā Ziemeļsalas vidienē viņa kulinārijas stundās māca gatavot pārangliskotos “bacon buns”, un skolēni ar aizrautību ne tikai apgūst pīrādziņu veidošanas prasmes, bet arī mācās izrunāt latviešu vārdus un iepazīst savas skolotājas dzimteni.
Pēc bakalaura grāda iegūšanas Latvijas Lauksaimniecības universitātē (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte – red.), kur viņa studēja par darbmācības un informātikas skolotāju, Līva sāka strādāt informācijas tehnoloģiju jomā kādā Skandināvijas uzņēmumā Rīgā. Labi apmaksātais darbs, darba braucieni uz Oslo, Stokholmu un citām pilsētām sniedza stabilitāti un iespējas, tomēr ikdiena aizritēja biroja telpās pie datora.
Pārmaiņas Līvas dzīvē ienesa ceļojums pa Santjago de Kompostelas svētceļnieku ceļu. Tieši tur viņa saprata, ka nevēlas visu mūžu pavadīt birojā: “Es tā padomāju pēc Santjāgo ceļojuma, ka dzīve ir daudz plašāka un mana sirds un visas manas čakras ir atvērtas, kam jaunam. Es domāju, vai tiešām gribu tādu dzīvi dzīvot, četrās sienās pie datora? Patiesībā tu jau esi tāds mazs zobratiņš lielajā mehānismā un, ja Tu negribēsi darīt to darbu, tad vienmēr atradīsies kāds cits, kas Tevi aizvietos. Izdomāju, ka nē, es negribu tā un biju gatava pārmaiņām! Lai arī darbs bija ļoti labi apmaksāts tam laikam, man bija ļoti liela brīvība. Es varēju strādāt no mājām vai no pludmales, vai no jebkuras vietas, kur vien internets bija pieejams. Galvenais, lai darbs ir padarīts. Man tajā brīdī bija divdesmit septiņi gadi.” Ceļojuma laikā Līva arī iepazinās arī ar austrālieti Nilu, kurš joprojām ir viņas dzīvē.
Uz Jaunzēlandi Līvu aizveda vēlme pēc pārmaiņām – un iespēja sākt jaunu dzīvi kopā ar jauno draugu. Viņa ieguva tā dēvēto “strādājošā atvaļinājuma” vīzu, kas ļāva dzīvot valstī un strādāt dažādus īslaicīgus darbus, tos regulāri mainot. Sākums Jaunzēlandē nebija vienkāršs: “Kad atbraucu, es nezināju, ko ēst. Man bija kultūršoks… Man gribējās rupjmaizi, man gribējās griķus, pelēkos zirņus, un tādu lietu te vienkārši nav. Te ir “fish and chips” (fritēta zivs rīvmaizē ar frī kartupeļiem – red.) un te ir ļoti daudz dažādu valstu ēdienu: ķīniešu, vjetnamiešu, indiešu un tā tālāk… Man bija ļoti grūti, jo nebiju pieradusi pie burgeriem vai fritētām zivīm un saucamajiem “fast food” (ātri pagatavojamas maltītes – red.). Es vispār kartupeļus frī tā īsti Latvijā neēdu!”
Dzīve vulkāna pakājē
Līvas draugs Nils viņai pievienojās Jaunzelandē, un pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti Kvīnstaunā un Nelsonā, abi 2018. gadā pārcēlās uz Ziemeļu salas vidieni. Viņi ir aizrautīgi snovbordisti, tādēļ atrada darbu slēpošanas kūrortā pie Ruapehu kalna – Jaunzēlandes Ziemeļu salas augstākās virsotnes un viena no valsts aktīvākajiem vulkāniem. Šodien pāris dzīvo savā mājā Ohakunē, nelielā ciematā Ruapehu pakājē. Tieši tur Līva atrada darbu vietējā skolā un pirmo reizi pēc studiju gadiem sāka strādāt par darbmācības skolotāju.
“Neesmu strādājusi kā skolotāja kopš studiju gadiem, es domāju – kā es vispār mācīšu angļu valodā? Iegāju darbmācības kabinetā un domāju: kā visus šitos instrumentus sauc angliski? Labi, nails and hammer (naglas un āmurs) es zinu, bet kā visus pārējos darbarīkus saukt?”
Tomēr sākotnējās bažas izrādījās pārvaramas. Tā aizsākās Līvas skolotājas karjera Jaunzēlandē: darbmācības stundās viņa māca kokapstrādi, darbu ar instrumentiem, aizvieto klases audzinātājus un reizēm arī māca kulināriju. Dzīvojot aktīva vulkāna pakājē, skolā regulāri notiek civilās aizsardzības mācības, un Līva bērniem māca, kā rīkoties zemestrīces vai izvirduma gadījumā. Ruapehu kalns pēdējo reizi izvirda 1996. gadā. Līva stāsta, ka zemestrīces laikā cilvēkiem jāpaliek iekštelpās un jāmeklē patvērums zem galda vai stāvot durvju ailē, pie nesošas sienas vai citā drošā vietā. Savukārt vulkāna izvirduma gadījumā jādodas uz iepriekš noteiktu pulcēšanās vietu un, ja iespējams, jāmeklē patvērums augstākā apvidū: viss, kas nāk lejā, satek ielejās. Pati Līva jau ir pieradusi pie tā, ka māja un mēbeles mēdz drebēt kādas netālu notikušas zemestrīces dēļ. Par dzīvi aktīva vulkāna tuvumā viņa runā mierīgi: “Šo gadu laikā nekas baigais noticis! Pirmos pāris gadu ik pa laikam iedomājos ko un kā es darītu, ja vulkāns aktivizētos, bet tagad jau ir tik ļoti pierasts, ka par to ikdienā nemaz nedomā.”
Sekunžu laikā visa bļoda bija tukša!
Skolā Līva regulāri stāsta bērniem par Latviju, māca dažus latviešu vārdus un iepazīstina ar savas dzimtenes tradīcijām. Īpašu vietu šajās nodarbībās ieņem pīrāgi: “Kopš dzīvoju ārpus Latvijas, vairāk piedomāju pie tradīcijām, pie ēst gatavošanas. Domāju, kā lai dabūju to mīļumu un mājas sajūtu – sāku pati cept pīrāgus. “Viss sākās ar to, ka Latvijas valsts svētkos vienmēr gribējās galdu uzklāt, lai būtu tā īpašāk.”
Pīrāgi Līvai saistās ar bērnību un vecmāmiņu, kura tos cepa gandrīz visos svētkos: “Uzcepot pīrāgus, nesu tos uz skolu lielā bļodā, apklātus ar dvielīti – tieši tā, kā vecmamma mācīja – cienāju savus kolēģus. Sekunžu laikā visa bļoda bija iztukšota!” Vēlāk viņa nolēma pīrāgu cepšanu iekļaut arī mācību procesā: “Reiz aizvietoju ēst gatavošanas skolotāju un izlēmu cept pīrāgus ar bērniem. Nācās nedaudz modificēt recepti. Vajadzēja to atvieglot, jo bija ierobežots laiks šādai stundai, bet bērni ļoti labprāt cepa šos pīrāgus, un viņiem pats interesantākais bija tieši lipināšana un pusmēnestiņa formas veidošana.” Arī recepti nācies pielāgot vietējiem apstākļiem: “Man bija vecmāmiņas recepte. Visur šeit veikalos var nopirkt sauso raugu, bet mūsu latviešu receptes oriģināli nāk ar svaigo raugu. Proporcijas ir ārkārtīgi svarīgas, bez tām nekas tā īsti nesanāk. Šobrīd esmu izveidojusi savu recepti mīklai, jo mīkla jau ir lielākais āķis!”
Līvas Ozolas intervijas video fragments.
Līvas stāsts par pīrāgiem, kas viņai sniedz māju un mīļuma sajūtu Jaunzēlandē.
Vairāk foto un recepte: https://maju-garsa.lv/piragi-ka-maju-sajuta-liva-ozola/
Jaunzēlandes bērni šo latvisko gardumu pazīst kā bacon buns vai bekona bulciņas. Līva skaidro: “Jā, es mēģinu teikt latvisko nosaukumu. Es tos saucu par “pīrādziņiem”, nevis par “pīrāgiem”, jo tad viņi savukārt mēģina sasaistīt to ar poļu ēdienu “Pierogi”. Vārdu “pīrādziņi” ir diezgan grūti izrunāt. Tieši skaņu “dz” – tad nu es to angliskoju par bacon bun.”
Pīrāgu cepšana ir tikai viens no veidiem, kā Līva iepin Latviju savās mācību stundās. Viņas atsūtītajos video un fotogrāfijās redzami skolēnu gatavoti Latvijas karogi un plakāts, ar kuru viņi Līvu sveikuši 18. novembrī.
Latviešu un maoru (Māori) pasaules
Ohakunē vietējie iedzimto cilts pārstāvji, maori, veido aptuveni 40% iedzīvotāju, un gadu gaitā Līva ir iepazinusi viņu kultūru arvien dziļāk. Viņu īpaši pārsteigušas līdzības ar latviešu tradīcijām. Maori kultūra ir ārkārtīgi dziļa un ļoti saistīta ar dabu un dabas ritmiem: “Pieņemsim, mēness kalendārs, viņu kultūrā tas tiek dēvēts par Maramataka. Es domāju, ak vai, mana vecmāmiņa vadās tikai un vienīgi pēc mēness kalendāra! Viņa zin, kurā dienā sīpoli jāstāda, kurā dienā kārtupeļi jānorok un kas, kad ir jādara. Šis ir tik prātam neaptverami līdzīgi mūsu latviešu kultūrai, es biju tik ļoti patīkami pārsteigta! Interesanti, ka arī skolā tiek pasniegtas mācību stundas par Maramataka, bet parasti to spēj labi izskaidrot tikai maoru skolotāji. Man, savukārt, šī tēma ir ļoti tuva sirdij un es pat ļoti labprāt to mācu bērniem. Par to parasti visi brīnās.”
Līva stāsta, ka maoru valodas fonētika dažos aspektos ir līdzīga latviešu valodai. Patskaņi un R skaņa tiek izrunāti tāpat kā latviešu valodā. Tas palīdz viņai pareizi izrunāt maoru skolēnu vārdus. Līva uzskata, ka latviešu kultūras pieredze palīdz saprast arī dažus maoru jēdzienus: “Ir daudz maoru vārdu, kurus ir ļoti grūti iztulkot angliski, kuriem ir ļoti dziļa nozīme. Ja es salīdzinu nozīmes ar latviešu valodu, tad man ir vieglāk saprast to dziļo domu.”
Asaras, stāstot par Latviju
Īpaši spilgti Līva atceras savu pirmo ieiešanu maoru kultūras namā – marājā (marae). Saskaņā ar tradīciju katram viesim jāiepazīstina ar sevi, nosaucot savu izcelsmi (Pepeha) – kalnu, upi, dzimtu, vecākus un tikai tad savu vārdu: “Es domāju: to visu teikšu sākumā latviski un tad maoru valodā. Kā nekā, esmu latviete! Piecēlos un teicu: “Es nāku no Baltijas jūras, no Daugavas upes, no Ķemeru pilsētas, no Ozola saimes, un no mammas Dagnijas un no tēta Normunda.” Kad tiku pie mammas un tēta, man sāka asaras birt. Man kamols kāpa kaklā, un es vairs nevarēju pateikt ne vārda. Skatījos apkārt – puse auditorijā arī raud! Tad es saņēmos un visu to pašu pateicu maoru valodā, tad arī angļu valodā. Pēc šis sevis iepazīstināšanas mani atcerējas diezgan labi un cilvēki ar lielu interesi jautāja par Latviju un Latvijas kultūru.”
Tas bija pirms astoņiem gadiem. Pagājušajā gadā Līva kļuva par Jaunzēlandes pilsoni, un pilsonības ceremonija notika tajā pašā marājā. Uz to bija aicinājums ierasties tradicionālajā tērpā: “Izdomāju – vilkšu lina kleitu, siešu jostu un vainadziņu uzpīšu. Bija maija vidus – mums te nekādu puķu vairs nav. Ziema sākusies. Par laimi pagalmā bija hortenzijas krūms un viens tāds koks ar ļoti skaistām, mazām, zaļām lapiņām. Tas ir kōwhai koks, ļoti simbolisks Jaunzēlandes vietējais koks. Interesanti, ka māoru kultūrā, tāpat kā mums, katra zālīte, katra puķīte kaut ko nozīmē. Kōwhai nozīmē jaunā sākšanos, drosmi un izturību.”
Pirms vainaga veidošanas viņa lūdza atļauju savai maoru draudzenei Miriamai: “Viņiem ir tā – ja tu kaut ko ievāc, ir jāpaprasa atļauja. Līdzīgi kā mums, kad ej sēņot, meža mātei paprasi atļauju, vismaz es tam ticu. Un viņa atbildēja: “Paldies, ka tu uzprasīji, jo ļoti daudzi cilvēki nemaz nepiedomā par to, ko viņi ņem no dabas.”.”
Arī zvērestu Līva nolēma lasīt maoru, nevis angļu valodā: “No mana viedokļa abas divas valodas ir svešas. Domāju, ka maoru kultūra ir vairāk raksturīfga Jaunzēlandei un es tomēr jūtos vairāk sasaistīta ar maoru kultūru. Kad izteicu šo vēlmi maoru cilts pārstāvei, kas organizēja ceremoniju, viņa bija ļoti pārsteigta. Viņa teica: “Kā? Tiešām? Neviens parasti tā nedara, visi angliski runā!”.”
Pēc ceremonijas Līva juta īpašu sirsnību un atbalstu no klātesošajiem maoriem.
“Es nesu Latvijas vārdu pasaulē”
Dzīvojot Jaunzēlandē jau vairāk nekā desmit gadus, Līva uzskata, ka viņas saikne ar Latviju nav mazinājusies. Tieši pretēji – tā kļuvusi apzinātāka: “Es nekad nebiju iedomājusies, ka varētu aizbraukt prom, jo Latvija taču ir mana zeme. Es tik ļoti par viņu stāvu un krītu! Bet šobrīd esmu tikpat liels patriots un nekas nav manī zudis. Savu aizbraukšanu un dzīvošanu Jaunzēlandē redzu no cita skatpunkta. Es nesu Latvijas vārdu pasaulē. Esmu Latvijas vēstnesis, kas runā, māca un izdzīvo Latviju neatkarīgu no atrašanās vietas. Es tā to redzu: nevis, ka esmu nodevusi Latviju un aizbraukusi projām, bet drīzāk es esmu paņēmusi Latviju sev līdzi.”
Raksts balstīts Līvas Ozolas intervijās. Teksta autore: Marianna Auliciema, muzeja “Latvieši pasaulē” kuratore.
Pārpublicēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz muzeju “Latvieši pasaulē” un saglabāt atsauces uz Latvijas Nacionālā arhīva fotogrāfijām.
Pētījums “Māju garša” finansēts no ziedojumiem, kā arī ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.