Pagājušā gada nogalē muzejs “Latviešu pasaulē” saņēma ziņu, ka mūžība devusies muzeja atbalstītāja un dāvinātāja Skaidrīte Sobolev (dzimusi Braunfelde, 1929–2025). 2011. gadā Skaidrīte dāvināja muzejam priekšmetus, kurus bija paņēmusi līdzi 1944. gadā, dodoties bēgļu gaitās. Tiekoties Rīgā, ierakstījām nozīmīgu interviju par viņas pieredzi, izbraucot no Latvijas. Pēc tam sarakstījāmies par ģimenes fotogrāfijām, bet vēlāk kontakts pārtrūka. Tajā brīdī pat nenojautu, cik svarīgi Skaidrītei bijis nodot savu ģimenes stāstu muzejam.
Caur pusaudzes acīm:
Latvijas atstāšana atmiņās, fotogrāfijās un priekšmetos
In memoriam Skaidrīte Sobolev
Skaidrītei Braunfeldei bija 15 gadi, kad viņa devās bēgļu gaitās. Mēģinu atcerēties laiku, kad man pašai bija 15 – saprašana par pasaules notikumiem un politiku bija minimāla, bet māju drošība un vecāku gādība radīja stabilitātes sajūtu ikdienā.
Pusaudžu vecums ir laiks, kad veidojas spēcīgas un paliekošas atmiņas, kas saistītas ar identitātes veidošanos. Daudzi dzīves notikumi šajā laikā tiek piedzīvoti pirmo reizi, un tie paliek atmiņā uz mūžu: daudz atstāstīti tie kļūst par būtiskiem personības veidošanās pieturpunktiem. Nav brīnums, ka latviešiem, kuri Otrā pasaules kara norises piedzīvoja jau tā sarežģītajos pusaudžu gados, ir saglabājušās spilgtas un noturīgas atmiņas par šo trauksmaino laiku.
Skaidrītes stāstījums atklāj, kā meitene no pārtikušas ģimenes piedzīvo ierastās dzīves sabrukumu – māju pamešanu, neziņu par nākotni, ģimenes šķiršanu un nepieciešamību uzņemties lielāku atbildību. Priekšmeti, kurus viņa glabāja desmitiem gadus un vēlāk dāvināja muzejam, atspoguļo mazus mirkļus viņas izbraukšanas stāstā.
Skaidrītes tēvs Artūrs Braunfelds (1891–1979) pirms Otrā pasaules kara bija talantīgs arhitekts un inženieris Rīgā. Izglītību viņš ieguva Rīgā un Maskavā, karjeras sākumā strādāja pie Eižena Laubes, bet vēlāk izveidoja savu arhitektu biroju, projektējot ēkas Rīgā, Ogrē un citviet Latvijā – īres namus, privātmājas, vasarnīcas, pagastmājas, skolu un biedrību ēkas.
Skaidrīte atminas, ka, Padomju Savienības armijai atkārtoti tuvojoties Latvijas robežai, vecākiem bija grūti izlemt, vai doties prom: “[Tēvam] jau bija labs darbs. Viņš labi dzīvoja. Aizbraucām uz Vāciju — tur mēs bijām nevajadzīgi!”. Pirmās padomju okupācijas laikā tēvs bija izvairījies no izsūtīšanas, tāpēc padomju varas atgriešanos ģimene uztvēra kā nopietnu draudu. Viņi nolēma bēgt, cerot, ka tas būs tikai uz īsu laiku.
1944. gada 18. augustā Anna Braunfelde ar četrām meitām – Irmu, Helēnu, Lidiju un Skaidrīti – devās bēgļu gaitās no Rīgas ostas. Piektā meita Lilija palika Rīgā, gaidot savu vīru, kurš bija iesaukts leģionā. Arī Artūrs palika Latvijā, lai nokārtotu finanšu un īpašuma lietas. Viņš izbrauca oktobrī no Rīgas ostas un pievienojās ģimenei Vācijā.
Izbraucot katram ģimenes loceklim bija savs koferis. Skaidrīte līdzi ņēma lietas, kas atgādināja bērnību un skolas gadus – kristību kleitu un sudraba dāvanas, kā arī grāmatas, ko saņēma, beidzot Natālijas Draudziņas ģimnāziju 1942. gadā, un piespraudi no Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas, kur viņa paspēja mācīties tikai divus gadus. Šīs ilgi glabātās lietas Skaidrīte uzdāvināja muzejam. Viņa stāsta: “Es paņēmu līdzi atslēgu no sava Rīgas skapīša, kur bija visas manas personīgās mantiņas un grāmatas. Tā atslēga bija man vismīļākais, jo tas bija ceļš uz mājām. Vēl tad, kad bijām kādu laiku nodzīvojuši Amerikā, cerējām uz ceļu uz mājām ar atslēgu rokās, bet nekas nesanāca.”
Ģimenei līdzi bija arī koka kaste ar pārtiku: “Tur bija salikts ēdiens, bija speķis. Speķis bija nauda! … Tēvam un mātei bija daudz speķis līdzi, jo dzirdēja, ka Vācijā nav, ko ēst, ka badojoties. Taisnība bija. Naudai nebija nekādas vērtības, bet pret speķi samainījām ar vāciešiem augļus un saknes.”
Skaidrīte atcerējās ceļu uz Vāciju evakuācijas kuģī un ierašanos Vācijas kontrolētajā Polijā, Dancigā. Anna ar meitām tūliņ devās uz Drēzdeni, kur cerēja rast patvērumu pie kāda Artūra drauga. Pieklauvējot pie durvīm, viņš tās atvēra: “Paskatieties uz manu māju – pilns ar latviešu bēgļiem!” Skaidrīte atceras, ka patvērumu bija jāmeklē citur: “Māte nebija ļoti stipra, un viņa nekad nebija iemācījusies vāciski. Bet mēs ar māsām drusku runājām vāciski, mana māsa Irma bija ļoti šiverīga – mēs meklējām dzīvokli, kuru īrēt.”
Ģimene piedzīvoja arī Drēzdenes intensīvo bombardēšanu 1945. gadā: “Mēs nogājām pagrabā, kad bija bumbošana. Un iznācām ārā – dzīvi, visi… Es ļoti labi atceros: bija milzīgs vējš, un daudz, daudz papīri lidoja. Papīri, papīri… un vējš.”
Sekoja vairāk nekā pieci gadi Vācijā – Braunfeldu ģimene, kā tūkstošiem citu latviešu, sāka dzīvot pēckara bēgļu nometnēs, dažādu apstākļu dēļ pārvācoties no vienas nometnes uz citu. Skaidrīte gāja skolā, absolvējot vidusskolu Rēgensburgas nometnē Bavārijā 1947. gadā. Kā lielākā daļa latviešu jauniešu, viņa piedalījās arī gaidu kustībā.
R.Blaumanis "Noveles" un sudraba piespraude – dāvanas, kuras Skaidrīte Braunfelda saņēma, beidzot Rēgensburgas ģimnāziju 1947. gada 30. aprīlī.
Artūram Braunfeldam izdevās turpināt darbu savā profesijā – sākumā strādājot par palīgu arhitektu birojā Komotavā (mūsdienu Homutovā, Čehijā). Skaidrīte atcerējās lēmumu izbraukt no Vācijas 1950. gadā: “Vācieši mūs negribēja vairs! Mums pienāca divi ielūgumi, braukt uz Ameriku vai Kanādu. Tad bija pirmā reize, kad mēs lēmām kopīgi – jo tēvs vienmēr bija tas noteicējs. Bet viņš prasīja, ko jūs visi domājat? Un mēs visi nolēmām uz Ameriku braukt!”
Arturam Braunfeldam Vācijā izdota ārzemnieka darba grāmatiņa. Lietota 1944.-1945. gadā.
1950. gadā Braunfeldi ar kuģi izceļoja no Brēmerhāfenas ostas Vācijā. Kā daudziem tā laika iebraucējiem, Skaidrītes pirmais iespaids ASV bija spēcīgais brīvības simbols Ņujorkas ostā: “Ar kuģi veselu nedēļu braucām. Apstājāmies Ņujorkā naktī. Taisni naktī bija burvīgi redzēt to statuju – Brīvības pieminekli. Es to nofotografēju!”
Dodoties uz ASV, Braunfeldu ģimene, līdzīgi kā citi bēgļi, bija piekrituši nosacījumam noteiktu laiku strādāt darbos, ko bija sarunājis viņu sponsors. Pirmajos gados Sirakūzās (Sirakjūza) Ņujorkas štatā Braunfeldu ģimene strādāja vienkāršus darbus, katrs ģimenes loceklis citur.
Skaidrīte nonāca ģimenē, kur bija jāpieskata mazi bērni. “Es biju ļoti jaukā ģimenē. Viņš pats bija advokāts, tas kungs. Viņi dzīvoja ļoti skaistā vietā. Seši mazi bērni… Tur es pirmo reizi redzēju televīziju un arī trauku mazgāšanas mašīnu!”
Artūram un Annai bija citādi apstākļi: “Viņiem bija grūtāk, kā man… Tēvam bija dārzā jāstrādā, māte tīrīja mājas… Viņi nebija nabagi, tā amerikāņu ģimene, bet vecāki nedabūja pietiekami ēst”. Skaidrīte ar māsām taupīja ēdienu, un nodeva to vecākiem, viņus satiekot.
Pēc gada Skaidrīte iestājās Sirakjūsas Universitātes Medicīnas skolā. Skaidrīti aizrāva bakterioloģija, viņa saņēma doktora grādu imunoloģijā. Kopā ar čehu izcelsmes vīru Igoru viņa pārcēlās uz Kaliforniju, kur mācīja Berkley Universitātē.
Arī Artūrs iestājās Sirakjūsas Universitātē studēt angļu valodu un arhitektūras priekšmetus. Skaidrīte komentē: “Viņš ļoti mācījās, viņš gribēja atkal strādāt kā arhitekts. Latvijas liecību [diplomu] nepieņēma. Viņš nolika eksāmenus ASV, un bija priecīgs!” Artūrs atkal varēja strādāt savā iemīļotajā profesijā – un sāka darbu kā vecākā arhitekta asistents Sirakjūsas Universitātes Būvniecības nodaļā. Pēc veselības krīzes Artūrs un Anna pārcēlās uz Kaliforniju, lai būtu tuvāk meitai.
Skaidrīte Sobolev (dz. Braunfelde) devās mūžībā 2025. gadā Kalifornijā. Muzejs ir pateicīgs Skaidrītei un viņas ģimenei par viņas stāsta un nozīmīgu priekšmetu dāvināšanu muzeja krājumam, kā arī par testamentāro novēlējumu, kas palīdzēs muzejam “Latvieši pasaulē” arī nākotnē saglabāt un stāstīt latviešu izbraucēju pieredzi.