Veiksmīga ekspedīcija uz Brazīliju

Veiksmīga ekspedīcija uz Brazīliju

“Latvieši pasaulē” trešā un noslēdzošā ekspedīcija uz Brazīliju ir beigusies veiksmīgi. Esam atgriezušies ar apmēram 15 stundas uzfilmētu interviju materiālu, simtiem vēsturiskām oriģinālfotogrāfijām un dokumentiem un tūkstošiem pārfotografētām vēsturiskām bildēm.  Muzeja krājums ir papildinājies ar daudziem priekšmetiem un ar aizraujošiem cilvēku stāstiem.

Ekspedīcija, kurā piedalījās “Latvieši pasaulē” kuratore Marianna Auliciema, Brazīlijas latviešu draugu biedrības priekšsēde un vēsturniece Brigita Tamuža un operators Valdis Celmiņš, notika Brazīlijas vasarā – šī gada februāra beigās un marta sākumā. Šoreiz tā sākās Rio de Žaneiro, kur apmeklējām Baptistu teoloģijas semināru kopā ar kādreizējā semināra saimniecības pārziņa Arnolda Gertnera dēlu Ernesto un viņa brālēnu Haroldo.  Kopā izstaigājām šo vēsturisko vietu, kur daudzi latvieši ieguvuši teoloģisku izglītību. Kaut arī vairākas ēkas nosauktas latviešu darbinieku vārdos, neviens te vairs neko nezina par latviešu ieguldījumu Brazīlijas evaņģelizācijā. Neviens neprata pateikt, kur palikuši Brazīlijas latviešu baptistu vēstures liecības, ko 1970.gados semināra muzejam nodeva baptistu mācītājs Osvaldo Ronis pēc sava mūža darba – grāmatas “Uma epopéia de fé: história dos batistas letos no Brasil” (Rio de Janeiro, 1974) uzrakstīšanas.

Aizkustinoša bija tikšanās ar 99 gadus veco mācītāju Osvaldo Roni, kurš 9 gadu vecumā ieceļoja Brazīlijā. 1922.gada novembrī kopā ar pirmo ieceļotāju grupu viņš sasniedza apsolīto zemi Zivjupes krastā, kur vēlāk izveidojās Vārpas kolonija.  O.Roņa grāmatā atspoguļota Brazīlijas latviešu baptistu vēsture, sākot no 1890.-iem gadiem līdz 1970.gadu sākumam. Mums bija izdevība izškirst;it Roņu ģimenes albūmus, kuros atspoguļota gan dzimtas vēsture Latvijā, gan ieceļošana Brazīlijā, gan arī  O.Roņa ilggadīgā kalpojošana brazīliešu baptistu draudzēs.

paradize
Emīla Krieviņa gleznotais “Paradīzes dārzs”

Tāpat kā iepriekšējā ekspedīcijā, arī šoreiz mūsu uzmanības centrā bija Vārpa, 1922.gadā dibinātā latviešu kolonija. Te ierakstījām lielāko daļu interviju un uzfilmējām, kā agrāk foisēja mežu, kā vāra brazīliešu ikdienas ēdienu – rīsus ar pupiņām mākslinieka un brīvdomātāja Emīla Krieviņa studiju, kur glabājās viņa skices, mākslas darbi un citas lietas, iepirkšanos latviešu kreditkooperatīvā, agro rīta stundu Palmas kopsaimniecībā, bēniņos noglabātu zārku un Vernera un Lūcijas Ošu “paradīzes dārzu”, koptu latviešiem raksturīgā uzcītībā, arī Vārpas skatus mūsdienās.

Vārpā savācām daudzveidīgus priekšmetus muzeja krājumam – lupatdeķus, foisi (darbarīks, ar kuru izcirta mūžameža pamežu – lianas u.c.); pravieša Otto Vēbera brilles; paštaisītu veļas dēli no Palmas kopsaimniecības; Emīla Krieviņa glezniņu, kur atainotas kristības Zivjupē, un drauga Edgara Dambura no Rīgas atsūtīto “Mūža meža maldu” 1972.g. izdevumu; tekstīlijas, izšuvumus un citas lietas, kas paņemtas no Latvijas dzīvei Brazīlijas mūžamežā.

Sarunās ar Vārpas latviešiem apbrīnojām saglabāto latviešu valodu, kurā tikai šad tad ieskanējās portugāļu valodai raksturīgas intonācijas vai izteicieni. Nereti intervējamie pat nezināja, no kura Latvijas novada izceļojuši viņu vecvecāki vai vecāki, taču to varēja viegli atšifrēt pēc viņu runas veida, piemēram, platā “e” lietošanas.  Reizēm dzirdējām arhaiskus vai novadiem raksturīgus vārdus, kurus mūsdienu sarunu valodā Latvijā vairs nelieto. Pārsteidzoši bija, ka labā latviešu valodā runāja latviešu pēcnācēji, t. i., cilvēki kuri jau bija dzimuši Brazīlijā.

Tikai īsu brīdi pabijām Nova Odesā, kur apmeklējām latviešu valodas stundu Fazenda Veļas draudzes namā. Lai ieinteresētu stundu apmeklētājus, skolotājs Alfrēds Peterlevics, izmanto visdažādākos paņēmienus. Viņa ģimene ir viena no retajām Brazīlijā, kas arī ikdienā mājās runā latviski.

Ekspedīcijas noslēgumā Santos pilsētā ar vietējā vēstures un ģeogrāfijas biedrības priekšsēža palīdzību uzmeklējām vecās ostas vietu un Valongas staciju, no kuras 1922.gada ieceļotāji devās uz Imigrantu namu San Paulo.

registrs
Latviešu iebraucēju vārdi 1923. gada reģistrā

Pēdējās dienas pavadījām San Paulo arhīvos. Vienu dienu filmu arhīvā “Cinematico Brasil” skatījāmies vēsturiskas filmas, kurās dokumentēta Eiropas emigrantu ierašanās Brazīlijā 20.gs. 1.pusē, darbs kafijas fazendās utml. Nākamajā dienā sajūsmināti aplūkojām  milzīgās San Paulo Imigrantu nama reģistru grāmatas, kurās ar tintes spalvu skaistā, apaļā rokrakstā ierakstīts katra 1922. un 1923.gada ieceļotāja vārds.  Ar prieku lasījām jau Vārpā iepazītos pazīstamos latviešu uzvārdus.  Bijām patīkami pārsteigti par Brazīlijas arhīvu augsto profesionālo līmeni gan dokumentu glabāšanā, gan to pieejamības nodrošināšanā, kā arī par izpalīdzību un sirsnīgo pretimnākšanu. Lielākā daļa dokumentu ir digitalizēti un brīvi pieejami pētniekiem visā pasaulē. Atšķirībā no daudzu citu valstu arhīviem, lielākā daļa pakalpojumu ir bezmaksas vai arī par saprātīgām cenām.

Ekspedīcijas laikā saņēmām arī dāvinājumus no pēdējā izceļošanas viļņa – II pasaules kara bēgļu krājumiem – apgleznotas keramikas tautu meitas, izšūtus spilvenu pārvalkus, Lielvārdes tautas tērpa grezno saktu utt.

Apkopojot triju ekspedīciju pieredzi Brazīlijā, secinājām, ka muzeja sadarbībai ar ārzemju latviešu kopienām jābūt ilgtošai. Ir vērts katrā vietā atgriezies vismaz vēl vienu reizi, lai dotu cilvēkiem laiku apdomāt, kādā veidā viņa dzimtas stāsts varētu iekļauties kopējā izceļošanas stāstā, sameklēt priekšmetus un dokumentus, ko varētu dāvināt muzejam. Pārliecinājāmies, ka vislabprātāk cilvēki atsaucas, ja tiek uzrunāti personīgi, nevis caur bezpersoniskiem visiem (nevienam) adresētiem aicinājumiem. Svarīga ir arī atgriezeniskā saite – informācija, kas noticis ar dāvinājumu, kā arī fotogrāfiju, uzfilmētā materiāla, intervijas tekstu nosūtīšana intervētajiem.

Ar katru apciemojuma reizi esam vairojuši muzeja atpazīstamību un uzticību Brazīlijas latviešu kopienā, katrreiz tā ir atvērusies arvien vairāk, piedāvājot arvien  interesantākas detaļas un stāstus, tādā veidā arī papildinot mūsu izpratni par šo sabiedrību ne tikai caur formālu muzeja darbības skatpunktu, bet arī caur personiskām attiecībām, kas sevišķi svarīgas, vācot un analizējot personīgus stāstus un pieredzi.

Pēc atgriešanās Latvijā esam ķērušies pie atvesto materiālu apkopojošanas, kārtošanas un aprakstīšanas, lai to noglabātu krājumā un ievietotu muzeja interneta datubāzē.  Turpinām dokumentālās filmas veidošanu par Vārpu, kas aizsākās 2011. gadā.

DSC_0286
“Latvieši pasaulē” ekspedīcijas komanda ar Vārpas un Nova Odesas viesmīlīgiem saimniekiem un gidiem Valda un Vitolda Osis.

Sekmīga ekspedīcijas norise nav iedomājama bez vietējo latviešu atbalsta. Viņi pārzina vietējos apstākļus, tādējādi būtiski ietaupās laiks sadzīvisku lietu risināšanā. Ne mazāk svarīgs ir praktiskais atbalsts – naktsmītnes, transports, iepakojuma materialu sagāde u. c., kas ļauj ekspedīciju noorganizēt ar salīdzinoši zemām izmaksām.  Paldies mūsu Brazīlijas draugiem, kuri nesavtīgi rūpējās par ekspedīcijas tehnisko norisi!

Pateicamies Latviešu Fondam, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības Kultūras Fondam un Valsts Kultūrkapitāla Fondam par atbalstu iepriekšējās ekspedīcijās, bez kurām nebūtu iespējama šī pēdējā ekspedīcija!