Ekspedīcija uz Kanādu 2014. gada nogalē

Autore: “Latvieši pasaulē” valdes locekle un kuratore Marianna Auliciema

Jau vairāki mēneši ir paskrējuši, kopš es un vēsturniece Brigita Tamuža ielidojām Kanadā, lai vāktu fotografijas mūzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” projektam “Dziesmu svētki ārpus Latvijas – fotoalbums internetā”, kuru atbalstīja Daugavas Vanagu Kanadas valde.

Bija plānots aptaujāt cilvēkus aktīvākajās latviešu kopienās austrumkrastā par piedalīšanos Dziesmu svētkos un dziesmu dienās ārpus Latvijas, kā arī pārfotografēt dziesmu svētku fotografijas no viņu ģimenes albumiem. Mūzeja krājumā bija ļoti maz Kanadas latviešu stāstu, priekšmetu un fotografiju, tādēļ izmantojām šo braucienu, lai pastāstītu tautiešiem par mūzeja darbību, kā arī papildinātu krājumu.

Pateicoties Kanadas latviešu atsaucībai un ieinteresētībai, viss noritēja daudz veiksmīgāk nekā bija domāts, līdz ar to tagad Kanadas latviešu vēsture ir pamatīgi pārstāvēta “Latvieši pasaulē” fondos. Trīs nedēļu laikā satikām gandrīz 60 cilvēkus, kuri ne tikai atļāva pārfotografēt bildes no saviem krājumiem – kopumā gandrīz 2000 attēlus – bet arī dāvināja mūzejam simtiem fotografiju oriģinālu, kas tiks digitālizētas Latvijā. Kur bija iespējams, bildēm tika piefiksēta aprakstošā informācija. Kaut arī šīs ekspedīcijas mērķis nebija interviju ierakstīšana, tomēr sastapto cilvēku dzīvesstāsti bija tik interesanti, ka nespējām atturēties un vairākus arī ierakstījām. Tur, kur nebija iespējams veikt audio ierakstu, stāsti tika pierakstīti.

Kā dāvinājumus saņēmām daudzus priekšmetus, kuri atspoguļo bēgļu gaitas un latviešu dzīvi trimdā. Ekspedīcijas laikā mums bija neatkārtojama iespēja iedziļināties Kanadas latviešu sabiedrības darbībā, interesēs, rūpēs un attīstībā, tādējādi paplašinot ne tikai profesionālo, bet arī cilvēcisko pieredzi.

Montreāla: iepazīstam latviešu kopienas rakstura īpašības

Ielidojām Montreālā oktobra sākumā, tādējādi izbaudot Kanadas izslavēto sārto lapu laiku. Taču vairāk par kļavu lapu krāšņumu mūs iepriecināja ārkārtīgā sirsnība un viesmīlība, ar kādu latvieši saņem latviešus no Latvijas, kaut arī iebraucēji nav pazīstami, ne reizi satikti cilvēki.

Ruta un Ēriks Leimaņi, mūsu pirmo naktsmāju saimnieki, smaidīgi mūs sagaidīja lidostā, un, kaut arī mēs iepriekš nekad nebijām tikušies, uzreiz atradām ļoti daudz interesantu lietu par ko runāt. Nākamajā dienā Leimaņi mūs aizveda uz Montreālas latviešu centru, kur notika pensionāru biedrības saiets, kas pulcināja aptuveni 50 cilvēkus.

Sastapām biedrības ilggadējo vadītāju Voldemāru Paegli. Apbrīnojām saieta dalībniekus – rosīgo, pašcieņas un enerģijas pilno vecāko trimdas latviešu paaudzi, lielākoties vecumā virs 80 un pat 90 gadiem. Viņi bija sanākuši, lai svinētu Pļaujas svētkus un godinātu ikmēneša gaviļniekus, kopīgi baudot gardu maltīti, iedzerot vīnu, atceroties draugus un ģimeni. Satikām Mārtiņu Štauveru, kurš nākamajā dienā mums stāstīja par jauniešu dziesmu svētkiem, aizsāktiem Montreālā.

Tērvetē sastaptais Andrejs Vītols stāstīja un rādīja fotografijas par Dziesmu svētkiem un dziesmu dienām gan Vācijas DP nometnēs, gan Kanadā, gan arī ASV, vairāk pakavēdamies pie tēva diriģenta Daumanta Vītola gaitām Anglijas dziesmu svētkos.

Neaizmirstams bija Rutas Leimanes stāsts par mātes Līnas Karlsones, operdziedātājas, piedalīšanos dziesmu svētku klasiskās mūzikas un jaundarbu koncertos. Mums bija iespēja paklausīties L.Karlsones balss ierakstus.
Caurskatot daudzos albumus, uzgājām arī citas tēmas, par kurām interesējas mūzejs “Latvieši pasaulē”. Apzinoties, ka nez vai tik drīz mums radīsies iespēja atbraukt vēl kādā ekspedīcijā uz Kanadu, nespējām paiet garām šiem vienreizējiem materiāliem, tādēļ sabildējām daudz fotografiju par citām tēmām – bēgļu gaitām Latvijā, Zviedrijā un Vācijā, latviešu skolām un vasaras nometnēm, gaidām un skautiem, latviešu centru ēkām un sabiedrisko rosību, klubiem, tautas dejām un koriem, ballēm, polītiskām demonstrācijām, līdzekļu vākšanas akcijām, ģimenes locekļu izsaukšanu no padomju Latvijas utt. Īpaši priecājāmies, klausoties stāstus par pirmajiem gadiem Kanadā.

Piemēram, Montreālas Daugavas Vanagu priekšnieks V.Paegle mūs apbūra ar stāstu, kā viņš, jauns vīrietis, bijušais leģionārs, nonācis Kanadas zelta raktuvē un pirmos gadus Kanadā pavadīja raktuves šachtās dziļi zem zemes. Viņa stāstu papildināja dāvinājums mūzejam – ieceļošanas dokumenti, zeltrača līguma un veselības pārbaudes dokumenti. Savukārt Jānis Verners atcerējās smago fizisko darbu, 16 gadu vecumā strādājot plecu pie pleca kopā ar tēvu un citiem latviešu vīriem dzelzs lietuvē Anglijā, kur Verneru ģimene nopirka savu pirmo māju. Arī pēc nonākšanas Kanadā labklājība auga, pateicoties grūtam darbam un apņēmībai.

Otavas viesmīlība, bēgļu laivas un volejbola čempioni

Neilgu laiciņu pavadījušas Kanadas dabas skaistumā – latviešu saliņā nometnē Tērvete un Ingas Pattersones Chateau Zemgalia, kur pārliecinājāmies, ka arī šejienes mežos aug ēdamās sēnes, ceļojām uz Otavu.
Tur sabiedrības sirds un dvēsele Ingrīda Mazute mums jau bija noorganizējusi tikšanos ar vairākiem cilvēkiem Otavas latviešu baznīcā. Tur pavadījām vairākas dienas, no rīta līdz vakaram pārbildēdamas fotografijas.
Īpaši apbrīnojām Pētera Brauna neparasto stāstu. Viņš bija zīdainītis, kad ģimene 1948.gadā bailēs no latviešu leģionāru likteņa mazā zvejas laivā “Capry” no Zviedrijas devās pāri okeānam uz Kanadu, kļūdami par nelegāliem imigrantiem.

Otavā saņēmām vairākus dāvinājumus, tajā skaitā Kristīnes Ruņģes dāvināto iesvētību kleitu. Aizkustinoši, ka kleita dāvināta mūzejam 14.oktobrī, tieši tajā dienā, kad pirms 70 gadiem 1944.gadā tās īpašniece Aina Avotiņa no Saldus devās bēgļu gaitās.

Savukārt Kanadas latviešu mīlestība pret volejbolu atspoguļota Genādija Ribakova brīnišķīgajā dāvinājumā – viņa Montreālas latviešu sporta kluba 1960. – 1970.gadu sarkanajā treniņtērpā, ko papildināja Jura Mazuša sporta fotogrāfijas. Vēlāk Hamiltonā saņēmām vēl vienu volejbolista tērpu, ko dāvināja Avena kungs.

Hamiltonā: Tuvojamies Dziesmu svētku Kanadā “epicentram”

Pametot Otavu, apkrāvušās ar dāvinātām mantām, grāmatām un albumiem, apzinājāmies, ka tikai tagad sāksies dziesmu svētku stāstu plūdi, jo tuvojāmies Kanadas dziesmu svētku centriem Toronto un Hamiltonai.
Hamiltonā, kur nonācām Ritas un Astrīdes Sīļu mīļā gādībā, nebijām vīlušās. Pavadījām veselu dienu ar Baibu Bredovski, kura mūzejam nodeva diskus ar pēdējo gadu Dziesmu svētku fotografijām. Sabildējām daudz fotografijas no viņas personīgiem albumiem, kur varēja izsekot Hamiltonas tautas deju kopas “Vainadziņš” gaitām dziesmu svētkos Kanadā, ASV un arī Eiropā.

Sarīkojumā latviešu baznīcā mums bija iespēja ne tikai pastāstīt par mūzeja darbību un iecerēm, bet arī parādīt klātesošiem Dzidras Šteinbergs tantes Marijas pūra segu, austu Zemgalē 20.gs. sākumā no lauku vilnas, izšūtu ar pirktiem diegiem, ko viņa izveda 1944.gadā bēgļu gaitās.

Atšķirīgu stāstu par nokļūšanu Kanadā mums izstāstīja mācītāja Dāvja Kaņepa sieva Iveta, piedzimusi un uzaugusi Latvijā. Viņa Hamiltonā nokļuvusi nesen, līdz ar to varējām uzsākt pēdējos gados iebraukušo latviešu pieredzes dokumentēšanu. Paldies Ivetai par drosmi un atklātību, daloties savās pārdomās par notikumiem, kas vēl nav kļuvuši par vēsturi! Kaut arī neseno iebraucēju stāsti ir pavisam citādi nekā trimdas latviešiem, atradām arī daudz līdzīgu izjūtu, iedzīvojoties jaunajā mītnes zemē, iekļaujoties tās kultūrā un ikdienā, tai pašā laikā kopjot arī savu latvisko dzīvesziņu un identitāti.

Hamiltonā tikāmies ar Mirdzu Rutuli, kur piedzīvojām sajūtu, ka gribētos sēdēt ilgāk, klausīties vēl, bet diemžēl jāsteidzas tālāk pie nākamā stāstnieka… Ar Mirdzu Rutuli to izjutām īpaši, jo viņas atmiņas par Latvijas laika skolas gaitām Olava komercskolā, piedalīšanos dziesmu svētkos Vācijas bēgļu nometnēs, dzīvi Manitobā, rediģējot apkārtrakstu “Informātors”, par “baraviku lietu” Manitobā 1983.gadā bija aizraujošs.

Pirmais un pēdējais protokols – Kičeneras – Vaterlū un laikmeta beigas

Nākamā pieturvietā Oakvillē gādību par mums uzņēmās Aija un Klāvs Zichmaņi. Viņi bija parūpējušies, lai mēs nokļūtu arī mazākā latviešu centrā, Kičenerā – Vaterlū. Dienai, ko mēs tur pavadījām, bija arī mazliet skumīga noskaņa. Apciemojām Karnupis kundzi, kuŗa parakstījusi gan latviešu biedrības pirmo, gan pēdējo protokolu.
Karnupis kundze parādīja kastes ar rūpīgi sasaiņotiem biedrības dokumentiem, ko pavasarī nosūtīs Latvijas Valsts archīvam, jo Kičeneras – Vaterlū latviešu biedrība savu darbību jau ir beigusi.

Te sastapām arī ilggadējo skautu un gaidu vadītāju Gunāru Šubiņu, kurš uzdāvināja lielu krājumu fotografiju. Tajās redzamas lepnas Zemgales lauku mājas un tās saime, pirms tās tika sagrautas Otrā pasaules kara laikā. Citās fotografijās atainota Rolftonas hidroelektriskās stacijas būve, kas bija Gunāra Šubiņa obligātais darbs, iebraucot Kanadā 1949.gadā.

Stāstu bagātība lielā Toronto saimē

Latviešu Centra Toronto bibliotēkāre Aija Zichmane mums bija sagādājusi iespēju strādāt bibliotēkas telpās. Jutāmies patiesi aizkustinātas arī par centra virtuves saimnieču un saimnieku atbalstu un viesmīlību, kuri mūs katru dienu lutināja ar gardām pusdienām un jautru kompaniju. Mēs labprāt būtu pievienojušās sarkano biešu marinētāju komandai vai maizes cepējiem, tik idilliski izskatījās centra virtuvē!
Lielu gandarījumu sagādāja tikšanās ar nelielu, bet ļoti ieinteresētu un aktīvu latviešu grupu, ar kuru pārrunājām mūzeja darbības perspektīvas.

Kā jau sagaidījām, Toronto satikām vairākus cilvēkus, kuri ilgstoši un aktīvi piedalījušies Kanadas dziesmu svētkos gan kā rīkotāji, gan dalībnieki. Mums bija liels gods satikt diriģentu Arvīdu Purvu, kurš savu mūžu ir veltījis mūzikai un kordiriģēšanai, ir piedalījies daudzos dziesmu svētkos ārpus Latvijas.
Visbeidzot Purva kungs uzdāvināja mūzejam smalkās diriģenta frakas, kas pieredzējušas daudzus koncertus un uzstāšanos.

Toronto mūs laipni savās mājās uzņēma Solveiga Miezīte ar dēlu Andri. No Miezīšu ģimenes archīva pārfotografējām bildes, kurās atainota Toronto latviešu biedrības tautas deju grupas “Diždancis” radošā darbība.

No bibliotēkas sarunām visvairāk prātā palicis Egona Michelsona stāsts par tēva, Latvijas kuģa “Hercogs Jēkabs” kapteiņa, un viņa ģimenes izbraukšanu no Ventspils 1945.gadā, kapitulācijas priekšvakarā. Michelsona kungs stāstu papildināja ar lielisku dāvinājumu: ģimenes dokumentiem un filatēlista krājumu par dziesmu svētku tematiku.

Savukārt Edīte Zariņa mums izstāstīja nekad nedzirdētu jaunas meitenes, gaisa izpalīdzes, stāstu par to, kā ar sērskābi Vācijā taisījušas mākslīgo miglu.
Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, jo katrs sastaptais cilvēks bija vienreizējs un neaizmirstams.

Mājupceļš

No daudzo iespaidu lavīnas nespējām attapties vēl labu laiku pēc atgriešanās mājās – Latvijas miglainajā, tumšajā veļu laikā. Esam sākušas sakopot ievāktās vēstures liecības – atšifrēt stāstus, šķirot, kārtot un aprakstīt tūkstošiem fotogrāfiju un desmitiem dāvināto priekšmetu.
Jau tagad skaidrs, ka viens no nākamgada galveniem uzdevumiem mūzeja darbībā būs šī materiāla apstrāde, kas ir laikietilpīgs process. Tur ir vajadzīgs kvalificēts darbaspēks, pacietība, financiāli līdzekļi un sadarbība ar dāvinātājiem.

Darba pirmajā posmā dziesmu svētku fotografijas ievadīsim Latvijas Nacionālās bibliotēkas “DOM” datubāzē, kur tās būs pieejamas internetā interesentiem visā pasaulē. Laika gaitā viss materiāls, kas bija dāvināts mūzeja krājumam, būs pieejams mūzeja datubazē internetā www.meandrs.lv.

Lai arī esam ļoti apmierinātas ar ekspedīcijas rezultātiem, kas tālu pārsniedza cerēto, tajā pašā laikā jāatzīst, ka mums neizdevās un arī nebija iespējams tik īsā laika posmā dokumentēt daudzus interesantus un nozīmīgus Kanadas latviešu stāstus.

Skumīgi bija secināt, ka vecākā paaudze, kas ir šī mantojuma vissvarīgākā glabātāja, pamazām aiziet mūžībā un līdz ar to zūd liela daļa informācijas. Diemžēl mūzejs “Latvieši pasaulē”, kas pamatā tiek uzturēts no ziedojumiem, var uzņemties tikai nelielu daļu no šīs vēstures aprakstīšanas un saglabāšanas. Mudinu Kanadas latviešus padziļināti interesēties par vecākās paaudzes vēsturi un tās saglabāšanas iespējām!
Bijām ļoti iepriecinātas, ka ekspedīcijas laikā saskārāmies ar patiesu ieinteresētību, sirsnību un atvērtību mūsu projektam. Nav iespējams veiksmīgi vākt imigrācijas stāstus bez iedziļināšanās cilvēku personīgos likteņos un pārdzīvojumos, tādēļ no sirds pateicos visiem, kuri mums uzticēja savas atmiņas, relikvijas un pārdomas.
It īpaši novērtējam to cilvēku laiku un līdzekļus, kuri mūs uzņēma savās mājās un sirdīs, atlika visus savus plānus vairāku dienu garumā, lai mūs vadātu, paēdinātu, informētu un palīdzētu. Paldies, mīļie draugi! Bez jums šis projekts būtu neiespējams.

Zinu, ka braukājot un piedaloties intervēšanas procesā, mēs arī paspējām “aizraut” vairākus mūsu pavadoņus – paldies par palīdzību mūsu techniskā darbā!