“Latvieši Pasaulē” ciemojās Emigrācijas Muzejā Norvēģijā

“Latvieši Pasaulē” ciemojās Emigrācijas Muzejā Norvēģijā

Maija sākumā „Dzīvesstāsts” vadītā Norplus projekta „Izglītība caur mutvardu vēstures ekspedīcijām 2009.-2011.”ietvaros četri „Latvieši pasaulē” muzeja darbinieki  Marianna Auliciema, Juris Zalāns, Ieva Vītola un Kristīne Jansone devās pieredzes iegūšanas braucienā uz Norvēģijas pilsētu Hamāru. Hamārā mūs sagaidīja Knuts Djupedāls, Norvēģu Emigrācijas muzeja direktors.

Djupedāla kungs pats cieši saistīts ar emigrācijas procesiem, tādēļ muzeja vadīšana viņam nav tikai darbs. K.Djupedāla ģimene ir emigrējusi no Norvēģijas piecdesmitajos gados uz Ameriku. Viņa māsa un brālis vēl ar vien dzīvo ārpus Norvēģijas. K.Djupedāls ir vienīgais no ģimenes, kas atgriezies dzimtajā Norvēģijā.

Viņa izsmeļošajos stāstos atklājas viņa pārdomas par cilvēkiem, kuri apstākļu spiesti ir pieņēmuši būtisko lēmumu- pamest dzimteni. K. Djupedāls uzsver ciešo sakarību starp aizbraucējiem no dzimtenes un iebraucējiem citā valstī, tādēļ arī pētnieciskajā darbā, muzejs pievēršas imigrantu tēmai. Direktors uzsver, ka svarīgs princips jebkura muzeja kvalitātes celšanā un apmeklētāju piesaistīšanā, ir uzturēt muzeja satura patiesumu, kas rada apmeklētājos ieinteresētību un uzticamību. Vislielāko mūsu iespaidu Emigrācijas muzejā rada autentiskās, no Amerika atvestās ēkas (dzīvojamās mājas, baznīca, nākotnē arī skola), kas izvietotas muzeja brīvdabas ekspozīcijā. Tāpat ticību muzeja priekšmetu patiesumam radīja paša direktora un saimnieciskā darbinieka (jūrnieka) Leifa ģimenes fotogrāfiju un priekšmetu iekļaušana muzeja ekspozīcijā.

Savulaik šis muzejs kļuvis par iedvesmas avotu līdzīga muzeja radīšanai Latvijā, „Latvieši pasaulē” muzeja dibinātājiem.

Muzejs iekārtots Mjosa ezera krastā, zaļā, kokiem un putniem bagātā teritorijā ar vairākām ēkām, vienā no kurām atradās dzīvoklis,kurā mēs uzturējāmies ceļojuma laikā.

K.Djupedāls mūs iepazīstināja ne tikai ar muzeja ekspozīciju, bet arī ar muzeja krājumu, bibliotēku, datu reģistrēšanas sistēmu, darbinieku pienākumiem un finansēm.

Emigrācijas muzeja galvenos ienākumus sastāda valsts un pašvaldību finansējums, kā arī ziedojumi un atbalstītie projekti. Tikai apmēram 10 % no ienākumiem veido ieņēmumi no biļetēm un saimnieciskās darbības (telpu īri koncertiem, kāzām,dažādiem pasākumiem, grāmatu pārdošana). Juris Zalāns atzīmē: „Interesanti, ka apmeklētāju skaits pat pēc Latvijas mērogiem Norvēģijas emigrācijas muzejā nav liels. Tikai ap 4000 cilvēku. Daļa no viņiem ir Amerikas norvēģi vai amerikāņi ar norvēģisku izcelsmi. Visiespaidīgākais man likās, ka milzu darbu viņi ir paveikuši būtībā tikai ar 4 pilna laika darbiniekiem. Sezonas laikā – vasarā tur tiek algoti arī papildus darbinieki – pāris gidu. Tomēr muzejs nav atvērts visu gadu. Iemesls ir pārāk lieli izdevumi un ļoti maz apmeklētāju ārpus sezonas.”

Mūs pārsteidza Emigrācijas muzeja darbinieku plašais profils. Muzejam ir četri pastāvīgie darbinieki: direktors (kurators, krājuma glabātājs), sekretāre (ekspozīciju iekārtotāja), bibliotekāre, saimniecības vadītājs.

Ar savām pārdomām par muzeja struktūru dalās Ieva Vītola: “Knuts Djupedāls un viņa trīs kolēģi dara un prot visu, kas nepieciešams. Tam ir savi trūkumi, jo laiks ir tik, cik ir, turklāt, lai sekotu aktualitātēm sabiedrībā – ir pašiem jāmācās daudz kā jauna. … kopumā ņemot, modelis, uz kura balstās muzeja darbība (pētniecības centrs, ekspozīcijas, brīvdabas eksponāti, telpu iznomāšana, sabiedrībai pieejama bibliotēka) ir fundamentāls un labs paraugs.”

Izstāde par čigāniem Glomadala muzejā

Trešajā dienā K.Djupedāla pavadībā devāmies apskatīt Hedmārkas novada kultūrvēstures Glomadals muzeju (Glomdalsmuseet). Muzejam ir plaša brīvdabas izstāde par laukusaimniecības un dzīvojamām ēkām, kas stāsta par zemnieku sadzīvi. Mums tiek izrādīta izstāde par čigāniem, vienā no muzeja zālēm. Izstāde iepriecināja ar profesionālo iekārtojumu, kā arī ar stāstījuma veidu. Čigānu dzīve un kultūra tika parādīta caur fotogrāfijām, personīgiem dzīvesstāstiem un atmiņām. Izstādē liela daļa priekšmetu bija izkārtoti to dabīgajā pielietošanas vidē, piemēram,iekārtots auto treilers (ar kādiem čigāni ceļo pa Norvēģiju) kurā izstādes apmeklētāji var ielūkoties pa lodziņiem un atvērtajām durvīm. Līdzīgi izstādīti sadzīves priekšmeti pie pajūga, automašīnas, laivas un iedzīve teltī.

Ar mutvārdu un muzikālo folkloru apmeklētājs var iepazīties klausoties audioierakstus. „Kopējā noskaņa par čigānu dzīvi tika veidota izteikti romantiska,akcentējot viņu klejotāju dzīvesveidu, muzikalitāti, tradīcijas u.t.t. Tomēr, iespējams, čigānu jautājumu varēja atspoguļot dramatiskāk – vairāk parādot savstarpējos aizspriedumus, neuzticību un pat konfliktus starp čigāniem un pārējo norvēģu sabiedrību. Protams, tekstos tas tika pieminēts, bet ne akcentēts. Par šo izstādi interesanti ir tas, ka tā tikusi veidota gandrīz 10 gadus (ieskaitot pētnieciskodarbu, intervijas). Neraugoties uz milzu finansējumu, kas tika tur ieguldīts novaldības puses.” atzīmē Juris Zalāns.

Alfa Preisena muzejs

Iespaidus un jaunas idejas radām norvēģu dziedātāja, rakstnieka, aktiera un žurnālista Alfa Preisena (Alf Prøysen)piemiņai izveidotajā muzejā. Muzejs savu uzticību radīja ar savu nostalģiskā sirsnīgumā izstādot ekspozīciju, kurā autora darbi  un citāti iekārtoti leļļu teātra aizkulisēm līdzīgā noskaņā.

Dzirdot viņa balsi, dziesmas, raugoties viņa ilustrācijās bērnu grāmatām vai skatoties fragmentus no TV programmas bērniem ar A. Preisona piedalīšanos, izstādes apmeklētājs pat nebūdams norvēģis spēj nojaust šī autora nozīmību nacionālās kopības izjūtā un norvēģu videjās paaudzes kopīgajās bērnības atmiņās. Muzejs interesants gan pieaugušiem, un jo īpaši bērniem.

Arī šajā izstādē mazāks akcents likts uz priekšmetiem, lielāks uz laikmeta un notikumu vidi. Piemēram, ekspozīcijā apmeklētājs ienāk pa lauku sētas vārtiņiem un nonāk A.Preisena bērnības lauku mājā, citā telpām iekārtota tipiska istaba 50. gadiem ar tā laika iedzīvi, kurā dzirdami radio raidījumi ar A.Preisena piedalīšanos. Ko līdzīgu varētu izmantot arī  „Latvieši pasaulē” muzejs, parādot tipisku trimdinieka viesistabu ar tās raksturīgo iekārtojumu.

Hedmarkas viduslaiku muzejs

Iespaidīgu muzejnieku un arhitektu kopdarbu varējām vērot Hedmarkas muzejā. Te viduslaika mūru fragmenti un drupas apvienoti ar betona, dzelzs, koka un stikla konstrukcijām, kas veiksmīgi savieno seno ar moderno. Muzeja eksponātu novietojums cieši saistīts ar telpas arhitektūru. Muzejs izveidots 70. gados, un lai gan daudzos gadījumos tā ekspozīciju neļauj mainīt tā arhitektūra, tas nav zaudējis mūsdienīgumu.

Noderīga pieredze iegūta visos redzētajos muzejos. Norvēģu muzeju pieredzei sekot varam gan saturiskās, gan tīri praktiskās lietās. Piemēram, izstāžu iekārtojuma materiālu izmantojumā, kā arī pieredzē ēku pārvešanas procesā no Amerikas.

Uzturoties Norvēģijā šīs pāris dienas, bieži iedomājāmies par tautiešiem šajā valstī. Pēc Glomdalas muzeja darbinieka Sigurda Nīlsena datiem Hedmarkas apgabalā vien līdz  2009. gadam reģistrēti 90 latvieši. Šī statistika un Knuta Djupedāla atsaucība, iedvesmo domāt par sadarbības projektiem nākotnē, saistība ar latviešu imigrantiem Norvēģijā.

Sagatavoja Kristīne Jansone