Vija Sieriņa
Lai ilustrētu muzeja 2022. gada jūlija “Mēneša priekšmetu”, koka knaģi, publicējam stāstu, ko ir rakstījusi tā bijusī īpašniece Vija Sieriņa, kad uzdāvināja knaģi muzejam 2013. gadā.
Kāda knaģa stāsts
Mani Pārdaugavā, Rīgas priekšpilsētā, kaut kad 20. gadsimta 40. gados izgreba kādas meitenes vecaistēvs, kas kopš 1940. gada dzīvoja viņas ģimenes mājā Gaidu ielā 9. Viņa mājas platība toreizējai komūnistu okupācijas valdībai bija par lielu trīs cilvēku ģimenei, kas tur dzīvoja, un vecaistēvs un vecāmāte no sava dzīvokļa tuvējā Grāvmuižas ielā pārvācās dzīvot pie meitas ģimenes, lai mājā neievietotu nepazīstamus cilvēkus. Vecaistēvs darbojās pa dārzu, apkopa māju, zāģēja malkas šķilas, pie kā viņam palīdzēja mazmeita, skaldīja malku, sēja slotas no bērzu žagariem, ko viņš arī iemācīja savai mazmeitai, un greba koka kaŗotes un knaģus. Vienu koka kaŗoti arī iesāka grebt viņa mazmeita, bet darbu dabūja pabeigt viņš pats, kā jau to bija paredzējis. Pa naktīm viņš strādāja fabrikā par naktsvaktnieku.
1944. gada 9. augustā meitene ar visu ģimeni Daugavmalā kāpa kuģī “Monte Rosa”. No kuģa esot nonesuši bijušo valsts prezidentu Albertu Kviesi, kas uz kuģa bija miris. Vecāmāte palika krastā izvadīt savu ģimeni. Lai gan vecaimātei bija tikai 60 gadi, mazmeitai viņa esot likusies esam ļoti veca, un viņai esot bijis viņas ļoti žēl. Viņa viņu pēc 50 gadiem atkal satika – kapu kalniņā. Mēs ar vecotēvu palikām sargāt māju.
Mazmeitiņa ar ģimeni apmetās mazā pilsētiņā Tīringenas (Thüringen) pavalstī. Īsi pirms Rīgas krišanas krievu rokās tā paša gada oktobrī vecāmāte mani un citus knaģus kopā ar VEFa 1939. gada radioaparātu, vatētiem deķiem, zāģi, cirvi, āmuru, katliņu ar svaigām pašu vistu tikko izdētām nevārītām olām un citām mantām iesaiņoja koka kastē un nosūtīja pa dzelzceļu uz Tīringenu. Kaste cauri visām bumbošanām un kaŗa jukām pienāca Tīringenā neskārta, tikai viena ola katliņā bija saplīsusi, sākusi pūt un izēda iedobumus katliņa sienās. Bet katliņš, kas vēlāk kopā ar mani aizceļoja uz Austrāliju, vēl gadiem ilgi kalpoja zupu un putru vārīšanai. Arī radioaparāts bija lietošanas kārtībā, tikai to Hitlera laikā nedrīkstēja lietot, jo ārzemniekiem radio klausīšanās atļaujas neizsniedza. Viena radiolampiņa aparātu taisot vaļā esot iekritusi meitenes tēvam klēpī un tieši tādēļ neesot saplīsusi.
Mēs visi, kas kastē bijām, devāmies uz rietumiem ar saviem saimniekiem pirms 1945. gada Jāņiem, kad amerikāņi nodeva Tīringenu krieviem. Mūsu ceļš veda caur Hofu, Bambergu, Vircburgu (Würzburg) un Spessarta mežu uz angļu zonu smagā kravas mašīnā kopā ar tikko no koncentrācijas nometnes iznākušiem, izdēdējušiem ceļa biedriem. Mazā gaisa kūrorta pilsētiņā Lāsfē (Laasphe) par mums sāka rūpēties angļu armija un ievietoja mūs mājā, kas bija atņemta tās īpašniekiem. Tās pagalmā es ar saviem knaģu darba biedriem dabūju kalna nogāzē turēt savu saimnieku veļu kamēr tā žuva uz šņores. Nākošā apmešanās vietā, kazarmēs Soestas nometnē, kļuvām par bezdarbniekiem, jo tur veļai pagalmā nebija vietas. Kā saimnieki ar to tika galā nezinu. Varbūt koridoros?
Pie darba atkal tikām nākošā nometnē – Grēvenē, kur neparasti aukstajā ziemā izžautā veļa tūliņ sasala ragā un sāka grabēt kā skārds. Tā kā bijām taisīti no sausa koka, nesasprāgām un aukstumu pārcietām tīri labi. Pēc tam gan atkal nonācām kazarmēs, šoreiz Vestfāles (Westfalen) pilsētā Minsterē, kad atkal bijām bez darba.
Bet tad saimnieki sāka taisīt jaunas kastes. Mūsu kasti kopā ar tām ievietoja kuģī – “Skaubryn”, kas esot bijis norvēģu kuģis un pēc pāris gadiem jūŗā sadedzis, un kopā devāmies uz pasaules otro pusi, kur mūs 1951. gada septembŗa sākumā izcēla malā pilsētā, kas saucās Melburna, un par ko jūrnieki zināja stāstīt, ka par to zemi neko negribot zināt, jo tur visi krogi jau sešos vakarā esot ciet.
Pēc pailgas kulšanās pa vairākām vietām – Bonegillu, kur saimnieki mūs atkal ieraudzīja dienas gaismā, Mitagongu (Mittagong), kur saimnieku radu mājā atkal varējām tikt pie veļas žāvēšanas karstajā saulē, Riverstonu (Riverstone) un Strathfīldu (Strathfield), Sidnejas priekšpilsētu, kur meitene, kam tad jau bija pāri par 20 gadu, ar mums pie šņores piestiprināja pašas izmazgāto veļu – beidzot nonācām saimnieku jaunajā mājā Īstvudā (Eastwood), kur nostrādājām līdz meitenes tēvs un māte aizgāja uz viņsauli. Tad mēs kopā ar katliņu, darba rīkiem un radioaparātu (vatētie deķi pa tiem gadiem jau bija izvalkājušies) nonācām meitenes, viņas vīra un meitu gādībā viņu mājā netālu no iepriekšējās. Gadu gaitā mani darba biedri viens pēc otra pazuda vai saplīsa. Vai nu no tā, ka meitenes viņus kaut kur bija aizmetušas un aizmirsušas, vai vienkārši no vecuma, jo pa to laiku jau bija atnācis jaunais gadu simtenis, jeb varbūt arī no pārstrādāšanās, jo darba, karājoties pie rotējošajiem veļas karuseļiem, bija daudz un tas bija atbildīgs.
Tā nu beigās bijām palikuši tikai pāris ceļa un darba biedru. Mūsu meitenes meitas aizgāja pie vīriem un viņu 7 bērni šad tad ieradās mūs pamocīt – iekniebt ar mums kādā degunā vai pakarāties pie karuseļa. Arī meitenes vīrs devās uz viņsauli. 2012. gadā meitene, nu jau astoņdesmitviengadniece, devās pasērst pie savas meitas uz Melburnu un paņēma mani arī līdz kabatā. Melburnā atkal satiku radioaparātu, ar ko biju kopā ceļojis uz Vāciju. Kad tur satiku Mariannu Auliciemu, kas no Latvijas bija atbraukusi uz Melburnu stāstīt par muzeju [Latvieši pasaulē] 18. novembŗa aktā, meitene teica, ka Mariannu esot jau redzējusi Brisbenā pirms gandrīz 30 gadiem un ka varot viņai uzticēt mani nogādāt atpakaļ dzimtenē, ko es atstāju tik sen atpakaļ, ka lāga vairs neatceros. Un tā nu es esmu atkal mājās, tikai vecaistēvs, kas mani uztaisīja, vēl arvien atdusas Pleskodāles kapos. Bet arī meitenes vecāki ir atgriezušies un guļ blakām vecaimātei Meža kapos.
Man šeit iet labi, un es sveicinu visus līdzgaitniekus tālajā Austrālijā, kas ilgus gadus bija mana dzīves un darba vieta.
Vecais koka knaģis
