TOMS PĀVILS: Brazīlijas latviešus pētot

Šajā vasarā man bija iespēja pavadīt sešas apbrīnojami skaistas nedēļas Brazīlijas latviešu kopienās, intervējot un ielūkojoties cilvēku dzīvēs laika posmā starp Otro pasaules karu un 1990. gadiem. Saku lielu paldies visiem šajā laikā sastaptajiem cilvēkiem!

2021. gada nogalē mani uzrunāja Brazīlijas Latviešu kultūras apvienība (BLKA), lai noskaidrotu manu interesi piedalīties šādā pētniecības projektā. Šajā pavasarī BLKA iesniedza pieteikumu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Diasporas projektu konkursā un guva atbalstu Brazīlijas latviešu mutvārdu vēstures saglabāšanas projekta īstenošanai. Projektā piedalījās divi pārstāvji no Brazīlijas un divi – no Latvijas. BLKA pārstāvēja tās priekšsēdētājs Felipe Albrecht un Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēdētāja Renāte de Karvaļo-Albrehta. No Latvijas ieradās Tenis Dimants, kurš rūpējās par video un foto uzņēmumiem projekta lielākajā daļā, savukārt manā pārziņā bija sarunas ar cilvēkiem.

Projekts norisinājās no jūlija sākuma līdz augusta vidum. Tā laikā – un kovida ietekmē – es intervijas veicu gan attālināti, sazinoties ar cilvēkiem Sanpaulu (São Paulo), kamēr pats vēl atrados Rīgā, Latvijā, gan arī klātienē, viesojoties gan Vārpā (Varpa), kas šogad svin savu simtgadi kopš latviešu kolonijas izveidošanas 1922. gadā, gan arī aktīvākajā latviešu kopienā Sanpaulu štatā – Novaodesā (Nova Odessa). Pēc tam mans ceļš vienatnē veda uz dienvidiem – Kuritibu (Curitiba) Paranas štatā un Ižuī (Ijuí) Riugrandi du Sulas štatā, kur pieredzēju arī Brazīlijas ziemu. Novaodesas 30 grādu karstumu tajās nomainīja dzestrs padsmit grādu laiks dienā un vēl vēsāks laiks naktīs. Šeit noteikti interesanti būtu pieminēt, ka starppilsētu braucienus lielajā Brazīlijā veicu ar pasažieru autobusiem, dažkārt ceļā pavadot pat 12 – 14,5 stundas. Kopumā autobusos pavadīju vairāk nekā 60 stundas, šādi nobraucot vairāk nekā 3600 km. Paldies ērtiem autobusiem, ceļošanai naktī un guļammaisam par patīkamiem pārbraucieniem!

Katra no apmeklētajām latviešu kopienām pārsteidza ar cilvēku atmiņu stāstījumiem, dzīvesziņu un tradīciju uzturēšanu pat daudzu paaudžu garumā. Mūsu projekta fokuss bija 50 gadi starp Otro pasaules karu un 1990. gadiem – laika periods, kad Latvija atradās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības  (PSRS) sastāvā. Intervijās jautājām cilvēkiem gan par viņu ikdienas gaitām šajā laikā, gan arī par svētkiem, tradīcijām un dažādu ēdiena pagatavošanas veidiem, aicinot dalīties arī ar receptēm tos, kam tās vēl bija atmiņā. Runājām arī par komunikāciju ar latviešiem citās valstīs, tostarp arī Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR), Brazīlijas latviešu braucieniem uz LPSR, kā arī par cilvēkiem, kas no LPSR spēja apciemot latviešus Brazīlijā. Šajā saistībā noteikti ir jāmin, cik svarīga bija Rīgas kamerkora “Ave Sol” vizīte 1988. gadā. Koris paviesojās lielākajās latviešu kopienās – citreiz tikai ar pašas PSRS vēstniecības Brazīlijā atļauju, kā tas bija Ižuī pilsētā. Intervijās pārrunājām arī dzīvi 1990. gados, kad Latvija jau bija atguvusi neatkarību un interese par Latviju atjaunojās arī Brazīlijas latviešu vidū. 

Šī brauciena laikā es veicu 64 intervijas ar 73 cilvēkiem. 36 intervijas notika portugāļu valodā, 24 intervijas – latviski, bet 4 intervijas notika abās valodās. Intervijas tika iemūžinātas gan audio formātā, gan arī fotogrāfijās un video ierakstos.

Brauciens un intervijas bija šī projekta pirmais posms. Tālāk sekos līdzekļu piesaiste, lai intervijas transkribētu, rediģētu un nodotu pētniecībai gan muzejam un pētniecības centram “Latvieši pasaulē”, gan arī Nacionālās mutvārdu vēstures krājumam (glabāšanai Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā). Vēl mazliet tālākā nākotnē vēlamies no pētījumā iegūtā video materiāla izveidot 15-20 minūšu garas, tematiskas video epizodes par projekta laikā aplūkotajām tēmām. Līdztekus tām plānojam veidot arī audio podkāstus, lai  ar pētījuma rezultātiem būtu iespējams iepazīties arī mūsdienīgākos un plašākai auditorijai ērtākos veidos, piemēram, klausoties tos automašīnā.

Dažas projekta laikā iegūtas atziņas:

– Viens no intervētāju citātiem: “Latviešu vēsture Brazīlijā ir visas Brazīlijas vēsture.” Šeit noteikti ir jāmin, ka latvieši sniedza lielu devumu baptistu ticības attīstībā šajā valstī, gan apmācot mācītājus, gan darbojoties arī kā misionāri nomaļākos reģionos.
– Svētku tradīcijas latviešu kopienās tika atzīmētas dažādi. Tā, piemēram, intervijas Vārpā atklāja, ka vēl pēc Otrā pasaules kara cilvēki dzimšanas dienu gaviļņiekus gāja apsveikt jau pēc pusnakts. Savukārt Lieldienās olas gan krāsoja, gan slēpa dārzā, gan ar tām veica olu kaujas, gan arī krāsoja un slēpa tikai olu čaulas vienas pašas (bez olu dzeltenuma un baltuma), tās piepildot ar cukurotiem zemesriekstiem – kā kurā ģimenē un kopienā bija parasts.
– Brazīlijā dilles var audzēt ne tikai siltumnīcās (un pat 2 metru garumā), bet tās tikpat labi aug arī starp puķēm balkona podos.
– Arī Brazīlijā cilvēki gāja pirtīs. Bet tie bija privāti mazgāšanās notikumi, ne publiski pasākumi, kā tas daudzreiz ir Latvijā.

Saku lielu paldies visiem šajā Brazīlijas piedzīvojuma laikā sastaptajiem cilvēkiem! Īpaša pateicība Brazīlijas Latviešu kultūras apvienībai; Felipem un Renātei Albrehtiem; Tenim Dimantam; Vitoldam, Valdai un Sibilai Ošiem (Vitoldo, Valda e Sibila Osis), Enrikem un Žedalvai Kampusiem (Henrique e Gedalva Campos), Kuritibas Latviešu grupai (Grupo Leto de Curitiba), Karlosam un Silvijai Puriņiem (Carlos e Sylvia Purim), kā arī Ižuī Latviešu kultūras centram (Centro Cultural Leto de Ijuí) un Žonasam un Marai Salām (Jonas e Mara Sala). Paldies arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai par sniegto finansiālo atbalstu projekta tapšanā. Paldies jums!

Pētnieks Toms Pāvils pie Latviešu kultūras centra ieejas Ižuī pilsētā Brazīlijas dienvidos. Kultūras centrs tika dibināts 1987. gadā, bet ēkas pirmā daļa tika uzbūvēta 1988. gadā, balstoties uz attēliem un informāciju par Kuldīgas muzeja izskatu. Foto no Toma Pāvila personīgā arhīva.
Brazīlijas Latviešu kultūras apvienības 2022. gada ekspedīcijas karte.
Tipogrāfijas ēka Palmas saimniecībā Vārpā, Sanpaulu štatā, Brazīlijā. Ēkā ir iekārtots muzejs, kas stāsta par tipogrāfijas vēsturi. Vārpas latviešu kolonija tika dibināta 1922. gadā, un tās simtgadei par godu šī gada jūlijā Vārpā tika rīkots Brazīlijas Latviešu baptistu apvienības 71. kongress, uz kuru pilsētiņa un Palmas saimniecība tika izdekorētas Latvijas nacionālajās krāsās un karogos. Foto no Toma Pāvila personīgā arhīva.
Ikgadējā etnisko kopienu festivāla "EXPOFEST Ijuí" inaugurācijas pasākums, kurā piedalījās arī Latviešu kultūras centra un Dienvidamerikā vienīgās latviešu tautisko deju kopas "Staburags" pārstāvji. Festivāls katru gadu oktobrī ar dažādiem nosaukumiem notiek jau kopš 1980. gadu beigām, un šobrīd jau pārstāv 13 vietējās etniskās kopienas, tostarp arī latviešu kopienu. Foto no Toma Pāvila personīgā arhīva.
Latviešu pavārgrāmata, izdota pārvietoto personu nometnē Vācijā pēc Otrā pasaules kara un uzieta kādā ģimenes mājā Novaodesas pilsētā Sanpaulu štatā. Brazīlijas latviešu kopienās ir dziļas, daudzpusīgas un vēsturiski bagātas ēdienu pagatavošanas tradīcijas, kam mēdz būt raksturīgas pat Latvijā jau aizmirstas garšas nianses. Foto no Toma Pāvila personīgā arhīva.

Latvieši Pasaulē